10. Latvijas amatierteātru festivālam piemita ne tikai atšķirības, kuras uz tradīcijas pastāvīguma fona arvien mudina meklēt vietas un rīkotāju ikreizēja maiņa.
10. Latvijas amatierteātru festivālam piemita ne tikai atšķirības, kuras uz tradīcijas pastāvīguma fona arvien mudina meklēt vietas un rīkotāju ikreizēja maiņa. Par dobelnieku izjusto svētku vēriena vienreizīgumu liecināja kaut vai rajona galvenās valsts inspektores Sandras Liepiņas teiktais, ka sarīkojums ar tik lielu dalībnieku skaitu pilsētā nav noticis kopš skolotāju koru salidojuma pirms 15 gadiem.
Daudzi atklāja Dobeli, un, iespējams, pavisam citādu – kā vēl plašāku, starptautisku sarīkojumu norises vietu – pēc gadiem to ieraudzīs arī ne mazums mājinieku, ja prasmīgiem organizatoriem ienāks prātā pārbaudīt festivāla direktora Jāņa Kurpnieka pausto atziņu: pilsēta šādiem nolūkiem ir kā radīta.
Līdzšinējais dobelnieku organizētspējas apšaubīšanas avots – bažas par telpu trūkumu – labvēlīgo laika apstākļu dēļ pārvērtās vēl nebijušā iespējā radīt Dobelē rīkotajā amatierteātru festivālā vai ik uz soļa izjūtamu skatuves mākslas klātbūtni ne tikai pilsētas ielās un laukumos, bet daudzviet rajonā, arī ārpus lauku kultūras namu zālēm.
Par to, cik balagāniskuma pa ielu pretimnākošā sadzīves komēdijā un cik veiksmes kultūras nama dziļumos uzmeklētā aizjūras dramaturģijas sendarba modernizējumā, varēja pārliecināties gan «vienkāršie» skatītāji, gan salidojuma dalībnieki, kuru pulku kuplināja galvenās režisores Ilzes Vazdiķes apliecinātais ieceres demokrātiskums – festivāla programmā paredzēto līdzdalības iespēju daudzveidība. Ļoti dažādi bija arī notiekošā vērtējumi.
«Salīdzinot ar iepriekšējiem festivāliem, atklāšanas sarīkojums Dobelē šķiet visbālākais,» atzina skatītāju pulkā sastaptais Ozolnieku amatierteātra režisors Guntis Krūmiņš, izsakot šaubas par I.Vazdiķes vadītā Jelgavas 2. vidusskolas teātra «Reverss» spēlēto Blaumaņa «Velniņu» iederību atklāšanas ievadā un svētku saimnieka tēla uzstāšanās pārdomātību.
Savukārt I.Vazdiķe, runājot par atklāšanas ieceri, uzsvēra, ka to vadījusi vēlme izvairīties no šādos gadījumos ierastā skaļuma un pompozitātes.
Viņasprāt, vairākas režisoriskās idejas festivāla gaitā ne tikai attaisnojušās, bet atklājušas daudz dziļāku saturu, kas raisa jaunas pārdomas un paver iespējas turpmākam darbam. Kurzemes, Zemgales, Latgales, Rīgas un Vidzemes teātru veidotie iestudējumi piektdienas vakarā ļāva ne tikai iepazīties ar katra novada skatuvisko koptēlu. Skatītāju vidū valdošā gaisotne ne mazāk kā entuziasms viņas audzēkņu – Jelgavas vidusskolēnu – un citu organizatoriskajā līdzdalībā ļāvis pārliecināties par izvēlētā triju dienu vadmotīva pareizību: apjaust teātri kā lielu ģimeni, gan tiešā, gan skatuves mākslas vienojošās lomas nozīmē: «Ilgu laiku strādājot teātrī, vēroju, kā mainās paaudzes, kā mani skolēni ar laiku paši kļūst par režisoriem un teātri spēlēt ved savus bērnus. Tā radās festivāla vadmotīvs – teātra saime, kurā jau kopš atklāšanas galvenā loma ir saimniekam un saimniecei. Svētku pamatnoskaņas veidošanā vēlējos izvairīties no skaļuma un pompozitātes, festivāls bija iecerēts kā saruna par tādiem vienojošās saimes jēdziena sinonīmiem kā cilvēcība, draudzība un mīlestība. Prieks, ka iecere ne tikai attaisnojās, bet atklāja jaunu saturu – vēl dziļāku nekā sākumā domāts. Idejas galveno vērtību saskatu turpināšanas iespējās, kuru, manuprāt, ir daudz.»
