Lielo notikumu lielajā politikā vēl nedēļu pirms Latvijas iestāšanās ES savā programmā akcentēja arī 9. starptautiskais Baltijas baleta festivāls, galā koncertā «Jaunā Eiropa» pulcējot dalībniekus no visām desmit drīzajām savienības dalībvalstīm.
Lielo notikumu lielajā politikā vēl nedēļu pirms Latvijas iestāšanās ES, kā zināms, savā programmā akcentēja arī 9. starptautiskais Baltijas baleta festivāls, galā koncertā “Jaunā Eiropa” pulcējot dalībniekus no visām desmit drīzajām savienības dalībvalstīm. Savukārt vairākas pilsētas ārpus Rīgas, tai skaitā Jelgavu, ar izrādēm pagodināja festivāla viesi no Krievijas – jaunākā no trim Jevgeņija Panfilova teātra trupām “Vīru cīņu klubs”.
Viņu galvenais iespaids par Jelgavu, šķiet, bija plašā un ērtā kultūras nama skatuve – tās dēļ krievu modernās dejas mākslinieki mūsu pilsētu atzina par lielisku koncertvietu. Kas attiecas uz skatītāju iespaidiem – var dalīties domas par to, vai koncerta pirmajā daļā perfekti izdejotā Panfilova pēdējā iestudējuma “Ieslodzījumā” stāstu par dzīves cietumnieka mežonīgajām brīvības alkām paspilgtinātu arī “stāstnieku” izjūtu atklāsme, bijusi vien autora fiziska klātbūtne mēģinājumos un aizkulisēs. Taču, ja arī dejotāju sejas un žesti neiemiesoja tēmas traģismam atbilstoši kāpinātu emocionalitāti, kustību daiļrunīgumā paustā horeogrāfa drosme, kā arī atveidotāju smalkais tehniskums un milzu izturība priecēja ikvienu dejasmīli – no iesācēja entuziasta līdz pat veterānam profesionālim.
Koncerta otrā daļa atgādināja laikus, kad tagadējais Panfilova vārdā nosauktais valsts teātris bija privāts uzņēmums, kas nesapņoja par valsts dotācijām un kura vadītājs ātri atklāja pašfinansēšanās ceļu – papildus “lielajai mākslai” piekopt “vieglo žanru” – izklaidējošus deju numurus populāru krievu un Rietumu mūzikas gabalu pavadījumā. Kam tik te atlika vietas – no lieliskiem breika elementiem “ielu stila” imitācijā līdz laipošanai uz atklātības un vulgaritātes robežas čipendeiliskās divdomībās, kas liek aizgūtnēm spiegt daiļā dzimuma pārstāvēm un zāli kā ar pieredzējuša kurinātāja roku uzkarsē līdz “vārīšanās temperatūrai”. Brīvu vietu zālē gan netrūka. Tāpēc iespaidi, kuros dalās bērnu un jauniešu deju kolektīva “Vēja zirdziņš” vadītāja Alda Skrastiņa un horeogrāfijas studente Linda Tiļčika, ir par to, ko daudzi jelgavnieki palaiduši garām.
A.Skrastiņa: No sava deju kolektīva vecākajiem dalībniekiem dzirdēju jūsmīgas atsauksmes, un pirmajā daļā rādītais iestudējums ļoti patika arī man. Tiesa, salīdzinot ar savulaik redzēto “Resno baleta” fascinējošo priekšnesumu, puišiem horeogrāfiskā pieredze un tālab kustību emocionālā ieilpība – jūtami mazāka. “Ieslodzījumā” skatoties kā stāstu par negatīvā esošā (cietuma) un pozitīvā sasniedzamā (garīgās atbrīvošanās) tēmu pretonostatījumu, brīžiem uzrunāja pēdējā, bet lielākoties tomēr dominēja ieslodzījuma vides drūmā uzskatāmība. Iespējams, iemesls, kāpēc kopiespaidu (labi samēģināts priekšnesums, kas tomēr varēja iet lielākā emocionālā dziļumā) gribas salīdzināt ar otrreiz uzsildītu ēdienu, ir tas, ka paša Panfiliova vairs nav mūsu vidū.
L.Tiļčika: Vispatīkamāk mani pārsteidza viņu spēja būt vienlaikus atraisītiem, plastiskiem un vīrišķīgiem, nekautrēties no sava ķermeņa. Grūti iedomāties latviešu bāleliņu uzdrošināšanos publikai parādīties gandrīz kailiem, neradot vulgaritātes, piedauzīguma iespaidu. Var just, ka iepriekš viņi nav bijuši profesionāli dejotāji, bet ne mazāk sajūtama ir puišu nopietnība un milzīgā dejotvēlme, ko ļauj piepildīt laba skolotāja iedotais tehniskais pamats.
