Gatavojoties izstādei Nacionālajā mākslas muzejā, Jelgavas tēlnieces Rasas Kalniņas-Grīnbergas dēls Māris Grīnbergs aicina atsaukties mammas radīto keramikas rotaslietu īpašniekus. Tos plānots izstādīt līdzās tēlniecības darbiem, tā ilustrējot mākslinieces maizes darbu.
“Izstādē galvenais uzsvars būs uz lielajiem darbiem un arhīvu fotomateriāliem. Taču mākslas zinātniekiem un muzeja speciālistiem, kas veido izstādi, šāds Rasas radošās piepelnīšanās fakts liekas ļoti nozīmīgs. Tādēļ izstādē plānota arī vitrīna ar komercdarbiem – brošām, kuloniem un dažādiem skaistumnieciņiem,” stāsta M.Grīnbergs, atklājot, ka māksliniecei pašai šie darbi nav saglabājušies, tādēļ starp draugiem un paziņām notiek nopietna izmeklēšana, lai apkopotu to, kas vēl atrodams.
R.Kalniņa-Grīnberga (1936) bērnības un agrīnas jaunības gadus pavadījusi Dobelē, taču vēlāk ar ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Jelgavā. 1962. gadā māksliniece beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu, un viens no viņas nozīmīgākajiem darbiem ir skulptūra “Māte ābele” Ančupānu kalnu memoriālā. Savukārt jelgavnieki droši vien atceras pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem no fašisma, kas līdz 1997. gadam atradās Stacijas parkā. Līdztekus monumentālajiem darbiem laika posmā no 1970. līdz 1988. gadam tēlniece darinājusi smalkas keramikas ziedu brošas, kuloniņus, kā arī dažādus dekoriņus un romantiskus nieciņus.
“Sīkie darbi sākās netīšām,” M.Grīnbergs atstāsta, kā mamma to atminas, “Rasai kādā beznaudas periodā bija jāiet uz pasākumu, un viņa vēlējās savilkt kopā divus savstarpēji ne pārāk saskanīgus apģērba gabalus. Lai dabūtu kādu harmoniju, viņa nolēma pasūtīt keramiķei Brigitai Šmēdiņai keramikas rotiņu krāsainākās daļas toņos, lai savilktu kopā abas tērpa detaļas. Bet Brigita iedeva glazūras un teica, lai mamma piņķerējās pati un nes pie viņas apdedzināt. Tā pirmie mēģinājumi tapa pie Brigitas. Brīdi vēlāk mamma gaidīja mani un negribēja riskēt, strādājot smago tēlnieka darbu. Lai nesēdētu dīkā, atcerējās, ka visi jūsmojuši par viņas rotām. Tā nu, sēžot gaidībās, tapa pirmās rotu sērijas, un maisam gals bija vaļā.”
Cik precīzi tādu keramikas rotājumu tapis, neviens nezinot, taču, tā kā tas bijis nozīmīgs iztikas avots gandrīz 20 gadu garumā, M.Grīnbergs domā, ka tas varētu būt kāds no mazākajiem piecciparu skaitļiem. Lielais vairums darinājumu nonācis Rīgā salonā “Māksla”, bet ar laiku izveidojies noteikts pielūdzēju loks, kas savas vēlmes izteikuši bez veikala starpniecības. Tādēļ M.Grīnbergs cer uz rotaslietu un dekoru īpašnieku atsaucību, aicinot sazināties ar viņu sociālajā vietnē “Facebook” vai pa tālruni 29258825, piezīmējot, ka “Rasas rotas ir viegli atšķirt – visticamāk, tām aizmugurē ir iniciāļi RG un gadaskaitlis”.
Jautāts, vai saistībā ar keramikas rotām ir bijis arī kāds īpašs stāsts, M.Grīnbergs atbild, ka “tas ir pats padomijas absurda ekonomikas stāsts kā tāds. Valdīja milzīgs deficīts, veikali bija pustukši, un to, kas atradās plauktos, neviens negribētu arī tad, ja piemaksātu. Tādēļ visas mazās lietas – keramika, stikls, dažādu materiālu rotas un dekoriņi –, ko veidoja tā laika mākslinieki, lai piepelnītos, tika burtiski rauti no rokām. Tas ļāva māksliniekam sakārtot savu sadzīvi, lai tā netraucētu pamata darbam jeb lielajai mākslai, ar ko viegli nav bijis izdzīvot nevienā laikā”.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: sieviešu mākslinieču arhīvi” veidotāju interese par paralēlajām mākslas darbu formām ir likumsakarīga. Izstādes aprakstā vēstīts, ka ekspozīcija aktualizēs atšķirīgu mākslas vēstures lasījumu caur sieviešu mākslinieču pieredzēm padomju perioda mākslas, sociālo un politisko norišu kontekstā.
Izstāde veltīta septiņām māksliniecēm, kuru stāsti atsedz padomju perioda mākslinieciskās stratēģijas, kas saistītas gan ar alternatīvo kultūru un centieniem dažādot mākslas valodu, gan oficiālās mākslas scēnas radošo interešu diapazonu. Savukārt, domājot par feminisma un dzimtes aspektiem šodienas kontekstā, izstādei speciāli jaundarbus veidojušas mūsdienu mākslinieces no Latvijas, Somijas un Polijas. Izstāde būs skatāma no 14. novembra līdz 2021. gada 24. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā.
Pēdējos gados R.Kalniņa-Grīnberga ar tēlniecību vairs nenodarbojas, laiks un spēks tiek veltīts radošā mūža rezultātu apkopošanai. Nesenā pagātnē notikušas divas retrospektīvas personālizstādes Jelgavā un Dobelē, kā arī izdota grāmata “Rasa Kalniņa-Grīnberga, dzīve un darbi”. Saturiski un vizuāli gaumīgais materiāls gan atspoguļo mākslinieces dzīvesstāstu, gan kalpo kā vērtīgs darbu attēlu katalogs. Grāmatas dizainu veidojis M.Grīnbergs, un satura veidošanā piedalījies mākslas zinātnieks Māris Brancis.
