Pavasaris ir laiks, kad viss sākas no jauna – mostas un pārtop. Dabā mostas dzīvība, cilvēkos – prieks. Pēc ziemas pelēcības esam noguruši un gribam kaut ko krāšņu.
Pavasaris ir laiks, kad viss sākas no jauna – mostas un pārtop. Dabā mostas dzīvība, cilvēkos – prieks. Pēc ziemas pelēcības esam noguruši un gribam kaut ko krāšņu. Lieldienas ir pirmie pavasara svētki, kad diena top «lielāka» par nakti. Tad tiek uzsvērta dzīvība un tuvība dabai. Dzīvi pavada svētki, tradīcijas un rituāli. Un svētkus gaida visi.
Tradīcijas ir izveidojušās vēsturiski – no iepriekšējām paaudzēm pārņemtas paražas. Kristiešiem Lieldienas saistās ar Kristus augšāmcelšanos. Taču Lieldienu tradīcijas tika iedibinātas jau pirms Kristus dzimšanas. Nekādu īpašu standartu mūsdienās nav, tāpēc katrs var izvēlēties – svinēt Lieldienas kā kristietim vai kā pagānam.
Zaļajā ceturtdienā parasti sakārtojam svētkiem māju. Lielo piektdienu pavadām klusi, kad var izvērtēt sevi un pārdomāt Lieldienu nozīmi. Klusajā sestdienā var pielikt pēdējo punktu olu krāsošanai. Bet Lieldienas nedrīkst pārvērsties par lielo darba dienu namamātēm, tāpēc pīrāgu cepšanu, olu krāsošanu, mājas kārtošanu nevajag atlikt uz pēdējo dienu, lai arī namamāte varētu priecāties kopā ar pārējiem.
Rotājumos dominē viss dabiskais
Svētkos rituāli bieži ir sarežģītāki nekā ikdienā un parasti saistās ar noteiktiem ēdieniem, tradīcijām, telpu un galdu noformējumiem.
Tradicionālajos Lieldienu noformējumos izmanto kailus vai izplaucētus koku zarus, klūgas, putnu olas, spalvas – gan krāsotas, gan nekrāsotas. Lietā liek arī sūnas, salmus, sausas vai zaļas lapas, ziedlapiņas, sīpoliņus, pupiņas. Floristikā izmanto izpūstas, plastmasas un no koka virpotas olas. Vajag tikai ļauties fantāzijai! Ligzdas un olas ir galvenie Lieldienu simboli. Un pats dīvainākais ir tas, ka Lieldienās olas nedēj vistas, bet gan zaķi! Varbūt tiem mājās ir kādas īpašas vistu šķirnes, kas dēj tādas «dekoratīvas olas»?
Krāsosim, lai būtu prieks
Lieldienās olas tiek tik daudz ēstas, sistas, ripinātas un cepinātas! Tad aizmirst gan par salmonelozi, gan par holesterīnu. Pirms gadiem desmit olas krāsoja ar sīpolu mizām, tagad vairāk izmanto dažādas importa krāsas. Olas var aplīmēt, noklāt ar līmi un vārot aptīt ar diegiem, pietinot dažādus augus, tām var uztamborēt cepurītes vai pielīmēt «rociņas» un «kājiņas». Pirms krāsošanas ar sīpolu mizām olas var iekrāsot ar vaska krītiņiem. Ola iegūstot savdabīgu, īpaši raibu un interesantu izskatu. Ir arī dažādas novelkamās bildītes un uzlīmes. Lieldienu olu krāsošanā dominē dzeltenā, zaļā, sarkanā un brūnā krāsa.
Dabīgos materiālus olu krāsošanai pilsētnieki var iegādāties tirgū vai aptiekās. Tie būtu:
sīpolu mizas – olas paliek patīkami brūnas ar dabīgu veidojumu;
kumelītes – dzeltenas;
ozola mizas – tumši brūnas vai pat melnas;
mellenes – zilas;
nātres – zaļas.
Daži padomi, vārot un krāsojot olas
Vārītas olas nedrīkst aiztikt ar taukainām rokām, jo taukainā vieta var nenokrāsoties. Krāsošanai vislabāk izmantot apmēram nedēļu vecas olas. Tās vieglāk nolobīt, ja pēc vārīšanas tūlīt ievieto aukstā ūdenī.
Lieldienu olas var ēst divas trīs dienas pēc vārīšanas. Pēc tam labāk uz tām tikai skatīties, lai nesabojātu veselību.
Ja olas vāroties saplīst, tad pielej vienu vai divas ēdamkarotes etiķa uz litru ūdens.
Neaizmirsīsim arī citu putnu olas
Zosu un pīļu olās ir četras piecas reizes vairāk tauku. Lieliski tās var izmantot salātos vai mīklās. Salātos ļoti garšīgas ir paipalu, fazānu un pērļu vistiņu olas. Paipalu olas ir ļoti garšīgas arī marinādē un želejā. Kaiju olas ir īpaša delikatese, ja tās vāra piecas minūtes. Strausu olas lieto tikai pavisam svaigas.
