Lieldienas ir priecīgs laiks. Aiz muguras ilgās ciešanu nedēļas, krustā sišanas diena. Mēs varam gavilēt – Kristus ir augšāmcēlies.
Lieldienas ir priecīgs laiks. Aiz muguras ilgās ciešanu nedēļas, krustā sišanas diena. Mēs varam gavilēt – Kristus ir augšāmcēlies.
Lieldienu rītā sievas agri devās uz kapa vietu, kur bija guldītas Jēzus miesas, lai vēl beidzamo reizi rādītu viņam savu mīlestību, pēc jūdu paražām svaidot viņa miesas ar dārgām smaržām. Tuvojoties kapam, sievas redzēja, ka akmens no kapa durvīm ir novelts, un, iekšā iegājušas, viņas atrada to tukšu. Tur nebija viņu mīļā drauga mirstīgo miesu, bet bija eņģelis, kas atnācis no debesīm ar liecību: «Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies.» (Mat.ev.28:6.)
Tukšais kaps radīja sievās spēcīgas emocijas – bailes un prieku.
Visi negaidītie notikumi, kas mūs pārsteidz, kaut arī tie būtu pozitīvi, pilda mūsu sirdis ar bailēm. Psihologi teic, ka pat pozitīvās pārmaiņas kā jauns darbs vai dzīvesvietas maiņa atstāj iespaidu uz cilvēka veselību.
Tukšais kaps pildīja Jēzus sekotāju sirdis ar bailēm, jo tas bija notikums, ko neviens negaidīja, tādēļ visus pārsteidza. Kaut gan Jēzus pirms savas nāves daudzkārt mācekļiem bija liecinājis par trešās dienas augšāmcelšanos. Viņi šo liecību nesaprata un tādēļ to nedzirdēja. Kristus krusta nāve bija satriekusi mācekļu cerības. Viņi slēpās no jūdiem un romiešiem, baidīdamies, ka viņus varētu piemeklēt tāds pats liktenis, kādu piedzīvoja skolotājs. Un tad šīs dabīgās bailes par savu drošību nobālēja pārdabisko baiļu priekšā, kad mācekļi dzirdēja sievu liecību par tukšo kapu un eņģeļa vārdus: «Viņš ir augšāmcēlies!»
Mēs bīstamies no nezināmā un tumsas. Patiesi, tas, kas ir nezināms, ir tumsa. Vārds «tumsa» bieži apzīmē ne tikai fizisku tumsu, bet vēl vairāk – grēka, nāves un nezināšanas tumsu.
Bet tad pirmie saules stari kliedē briesmīgās nakts tumsu, nāk jauns rīts – Lieldienu rīts. Jā, Kristus augšāmcelšanās pārvērš nakts nāves tumsu jaunā dzīvības rītā. Pirms Kristus nākšanas cilvēki atradās nezināšanas tumsā – neziņā, ko nākotne nesīs.
Tādēļ, ka kaps ir tukšs, varam sacīt, ka visas mūsu bailes ir zudušas. Mums nav jābīstas no nezināmās nākotnes, nav jābīstas no tumsas, nav jābīstas no nāves. Ticība Kristum ir prieka gaviles, jo kaps ir tukšs, Tas Kungs ir dzīvs!
Vēlos pārdomām piedāvāt kādas svētdienskolas skolotājas stāstu.
«Skaistā, saulainā pavasara dienā svētdienskolas skolotāja uzdeva savai klasītei, gadus astoņus veciem bērniem, iziet dārzā un atrast lietas, kas simbolizē jaunu dzīvību, un tās ielikt plastikas olā, ko viņa katram bērnam iedeva. Bērni priecīgi devās laukā, un pēc neilga laika olas bija pilnas dažādām lietām. Tad skolotāja olas atvēra, un visi kopīgi to saturu apskatīja. Vienā atradās skaists pavasara ziediņš, otrā – mazs taurenītis. Visi priecājās par atradumiem. Tad skolotāja atvēra kādu olu, kurā bija akmens. «Kā akmens var rādīt jaunu dzīvību?» jautāja vairāki bērni. Tad viens zēns sacīja: «Tā ir mana ola, un tas ir akmens, ko novēla no Jēzus kapa, lai viņš varētu augšāmcelties.» Bērni smējās, jo nespēja saskatīt, kāds sakars akmenim ar dzīvību. Skolotāja kaut ko klusītēm noteica par astoņgadīgā zēna izdomu un tad pievērsa uzmanību nākamai olai. Tā bija tukša. Bērni skatījās apkārt un mēģināja atrast vainīgo, kas bija ignorējis uzdevumu. Tanī brīdī skolotāja juta, ka kāds viņu pavelk aiz piedurknes. Viņa paskatījās un redzēja, ka tas ir mazais Valdis. «Tā ir mana ola,» viņš sacīja. Pārējie bērni iebilda: «Valdi, tu nekad nedari pareizi, ko tev liek.» «Es gan darīju pareizi,» atbildēja zēns, «ola ir tukša tādēļ, ka kaps bija tukšs.»
Mēs zinām, ka pasaule bieži ignorē Lieldienu notikumu. Bet mēs, kas līdz ar sievām esam gājuši pie kapa ticībā, atrodam to tukšu. Šis atradums pilda mūsu sirdis ar prieku un bailēm. Atkal un atkal Lieldienu stāstā sastopam šīs emocijas.
Ļausim priekam piepildīt mūs šajā Lieldienu un pavasara laikā, kad viss no ziemas miera un tumsas pārtop gaišā un dzīvības pārpilnā. Priecīgas Lieldienas!
Rakstā izmantotas mācītāja Ulda Ukstiņa pārdomas.
