Šā gada otrā puse vēsturē ieies kā itin bagāta ar valsts darbos strādājošo protestu akcijām, ielu demonstrācijām un streiku draudiem.
Šā gada otrā puse vēsturē ieies kā itin bagāta ar valsts darbos strādājošo protestu akcijām, ielu demonstrācijām un streiku draudiem. Vēl jāpieskaita pa kādam visai jancīgam, agrāk neizteiktam varas elites padomam. Izrādās, daži augsti kungi bijuši itin nadzīgi tautas pamācīšanā.
Vasaras karstumā, kad Latvija un pasaule piedzīvoja kārtējo degvielas cenu lēcienu, Briselē strādājošais enerģētikas komisārs Andris Piebalgs tautiešiem deva tēvišķu padomu – taupīt vērtīgos degvielas resursus un vairāk staigāt kājām. Ja braukt, tad mazāk, turklāt ar mazauto vai, vēl labāk, – ar sabiedrisko transportu.
Bezspēcīgs pret pastāvīgi augošo degvielas sadārdzinājumu, dažas nedēļas vēlāk arī premjers Aigars Kalvītis plašsaziņas līdzekļos “izšķērdīgo” tautu aicināja dzīvot ekonomiskā režīmā. No malas tas gan izskatījās tā, it kā savu mūžu ar hamburgeriem barojies rietumnieks pēkšņi būtu pievērsies lekcijām par veselīgu uzturu…
Kulmināciju “padomu” došanā sasniedza Kalvīša partijas biedra finanšu ministra Oskara Spurdziņa ģeniālais aicinājums nevis ekonomēt izdevumus, bet vairot ieņēmumus. Dibināt uzņēmumus, eksportēt, maksāt nodokļus un tādējādi stimulēt gan savu, gan Latvijas ekonomisko izaugsmi.
Tas, ka uzņēmējdarbība ir viens no valstij vissvarīgākajiem dzinējspēkiem, kas velk dažkārt nepateicīgi smago ekonomikas vezumu, ir zināms. Toties pārāk apšaubāma ir forma, kādā ministrs izsaka aicinājumu pievērsties komercdarbībai, īpaši ņemot vērā pēdējo mēnešu notikumus, kad, pieprasot algu pielikumu, ielās izgājuši policistu un pedagogu tūkstoši. Sak, ir nu gan dīvaina tauta – tā vietā, lai pievērstos lielajam biznesam, vada mācību stundas skolās pie tāfeles ar krīta gabalu rokās, reizi mēnesī saņemot knapu iztikas minimumu, vai uniformā, ar kaujas saucienu “Gods kalpot Latvijai!” uz lūpām un par personīgajiem līdzekļiem pirktu degvielu dienesta auto bākā dodas bandītu meklējumos.
Vai ministrs būtu gatavs savu “lietpratēja” padomu dot arī, nostājoties demonstrantu pūļa priekšā, ne vien riskējot uz vietas saņemt niknus sašutuma kliedzienus vai kādu dusmās lidinātu priekšmetu, bet arī nodrošinot sev pamatīgu mīnusu birumu nākamā gada rudenī?
Grūti šo “vērtīgo” ieteikumu neuzskatītgo par vismaz nekorektu, ja ne par slēptu ņirgāšanos. Kā gan savus ienākumus varētu vairot, piemēram, pirmspensijas vecuma pedagogs vai ierindas policists, kuru labklājība tieši atkarīga no valsts budžeta? Turklāt tas tiek teikts laikā, kad valsts apmaksātā strādājošo daļa izmisumā ir gatava masu streikam, jo būtisku algas pielikumu, par spīti inflācijai, nav redzējusi gadiem.
Minimālu pretsparu diženajiem padomiem deva plašsaziņas līdzekļi, afišējot ministru tehnisko analfabētismu, pilnīgu nezināšanu par savu dienesta limuzīnu rijību (vienlaikus arī par nebūt ne zemajām izmaksām) vai pat demonstratīvu izvairīšanos no atbildes. Atkal uz vispārējā fona izkristalizējās jau zināmais modelis: taupība tautai, greznība – tās priekšstāvjiem.
Kārtējo reizi redzams, ka plaisa starp varu un sabiedrību joprojām ir neglābjami plata, lai kā to negribētos atzīt augšā sēdošajiem. Knapi galus kopā velkošā inteliģence var tikai turpināt televizoru ekrānos vērot valstsvīru taukās fizionomijas, kas ar augstprātīgu smaidiņu uz lūpām aicina uz pieticīgāku dzīvošanu, vienlaikus paši sevi nostādot nesasniedzamos augstumos un īpaši nekontrolējot. Sak, paturiet prātā, ka nav pasaulē dārgu lietu, ir tikai bagātāki un trūcīgāki to gribētāji. Bet nobalsot par mums gan neaizmirstiet!
