Nav iemesla par depresiju runāt mazāk kā par alkoholismu vai satiksmes negadījumiem. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, depresija ir otrā izplatītākā slimība.
Nav iemesla par depresiju runāt mazāk kā par alkoholismu vai satiksmes negadījumiem. Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem, depresija ir otrā izplatītākā slimība. To pārspēj tikai sirds un asinsvadu kaites. Kaut gan medikamenti un ārstēšanas metodes nepārtraukti attīstās, tai nav noslieces mazināties.
Attīstītajās valstīs depresijas slimniekiem ir apmaksāti slimības atvaļinājumi, speciāli rehabilitācijas centri. Tā ir kaite, ar ko biežāk sirgst sievietes nekā vīrieši. Statistika uzrādot, ka 80 procentu sieviešu piedzīvo pēcdzemdību melanholiju, kas ne vienmēr pārvēršas depresijā. Dzemdības ir process, kurā notiek straujas hormonālas izmaiņas organismā, un ne katrai jaunajai māmiņai ir resursi šo hormonālo pārvērtību sabalansēšanai. Anglijā visām sievietēm pēc dzemdībām jāizpilda tests, kas atspoguļo viņu emocionālo veselības stāvokli. Savukārt mūsu populārajos sieviešu žurnālos nereti gadījies lasīt, cik vientuļš un atstumts jūtas jaunais vīrs, kad ģimenē ierodas mazulis, un kā būtu jāuzvedas sievietei.
Visi jāsaprot, kas sapratīs mani?
Ārsts psihiatrs Aleksandrs Veržbickis neslēpj, ka depresija ir dārga slimība. Tās iespaidā palēninās visi procesi organismā, tiek traucēta arī atmiņa, līdz ar to draud “izkrišana” darba tirgū. Ar depresiju slimojošiem cilvēkiem dzīve ir sarežģītāka – viņi biežāk slikti jūtas, izjūt dažāda veida diskomfortu, ir nesabiedriskāki.
Sievietes ar depresiju sirgst divas reizes biežāk nekā vīrieši, un katra piektā vismaz reizi savas dzīves laikā saslimst ar šo kaiti. Arī Jelgavā Depresijas kabinetā Uzvaras ielā 3 biežāk iegriežas sievietes.
Jāatzīst, viņas pašas bieži vien ir arī līdzvainīgas veselības zaudēšanā – “iemodelējot” savā domu gaitā sabiedrībā valdošo un joprojām kultivēto stereotipu, ka sievietēm jāspēj ar visu tikt galā, par visu jāatbild un ne par ko nav jāsūdzas. Ja vīrs ir ilgstošais bezdarbnieks, viņš jāsaprot un jāpalīdz pārvarēt viņa krīzi, ja vīrs ir dzērājs, jāsaprot, ka tā ir slimība, ja bērni skolā slikti uzvedas, arī tad atbildību visbiežāk uzņemas sieviete.
Fatāli, ja sievietei ir depresija, bet vīrietis var vienīgi pakārties.
Bezmiega dažādās formas
Depresija parasti nesākas uzreiz. Viens no tās rašanās iemesliem ir ilgstošs distress.
Ārsta praksē ir dažādi gadījumi. Tipiski – sievietes ilgi cer, ka viss kaut kā nokārtosies, vajag tikai paciesties. Hronisks distress noved līdz depresijai. Apetītes zudums, miega traucējumi, apātija, darba spēju, atmiņas, reakcijas zudums – depresiju raksturojošas parādības. Tradicionāli par bezmiegu uzskatām apgrūtinātu spēju iemigt vai pamošanos nakts vidū, bet par bezmiegu var uzskatīt arī nepārtrauktu nogurumu, kad gribas gulēt daudz ilgāk, nekā nepieciešams. Tas izskaidrojams ar to, ka cilvēka miegs nav kvalitatīvs.
Ārstējot – labs rezultāts
Cits depresijas paveids ir, kad cilvēkam ir pastiprināta apetīte un vēlme gulēt. Šajos gadījumos nepieciešama cita ārstēšanas forma, tāpēc jākonsultējas ar ārstu, nevis ar draudzeni. Ir arī slēptas depresijas formas, kad cilvēks sūdzas par visu citu, tomēr izmeklējot atklājas, ka vainīga tieši šī slimība, kurai salīdzinoši maz pievēršam uzmanību.
Svarīgi zināt – jo agrāk slimība tiek ārstēta, jo labāku rezultātu īsākā laikā ar mazākiem līdzekļiem var sasniegt. Nenonākot līdz kritiskajai robežai, ieteicams mainīt situāciju vai arī pielāgoties tai, atrodot citus darbības virzienus. Hroniska psihotraumējoša situācija ir kaitīga un ar laiku var producēt virkni slimību, pārliecināts A.Veržbickis.
Atbildīgā gēna faktors
Pēdējos desmit gados panākts milzīgs progress antidepresantu ražošanā. Šie medikamenti neatstāj negatīvas pēdas, bet gan veicina un nostiprina pašregulācijas mehānismu, neveidojot atkarību.
Ja depresija bijusi vienu reizi, 30 procentos gadījumu tā atkārtosies, ja netiks ārstēta. Ja tā jau ir trešā, tad 90 procentu, ka būs arī nākamā. Savlaicīga ārstēšanās – gudrākais solis. Jo īsāku laiku cilvēks pavada depresijā, jo labāk viņa veselībai, karjerai, dzīves kvalitātei.
Nosliece uz depresiju var būt arī pārmantota. Cilvēka organismā ir gēns, kas atbild par seratonīna “transportēšanu”. Tas tad arī ir “atbildīgs” par noslieci uz alkoholismu, pašnāvību, depresiju.
Viens no depresiju mazinošiem faktoriem ir kustības, fiziskas aktivitātes, tomēr tā vairāk ir profilakse, nevis ārstēšana.
Līdz ar šķiršanos atgriezās veselība
No četrām dažāda vecuma sievietēm, kas labi iekļāvušās sabiedriskajā un darba dzīvē, tikai vienai nekad nav bijusi depresija. Lūk, ko viņas atklāj.
Marija, trīs bērnu mamma, pāri četrdesmit: “Man ir bijusi depresija. Skaistais pieneņu laiks, kas citkārt sajūsmināja, atstāja vienaldzīgu. Stundām varēju blenzt vienā punktā. Es nezinu, cik daudz tajā vainojamas pēcdzemdību hormonālās pārmaiņas. Vairāk šķiet, ka man bija kauns pašai no sevis par to, ka toreizējais vīrs prieku par bērnu apslacīja ar alkoholu. Toreiz nekādas zāles nelietoju. Vēlāk radās onkoloģiskas problēmas. Tās beidzās līdz ar šķiršanos un apziņu, ka kļūdīties nenozīmē fatāli nest baigu jūgu. Tomēr laiku pa laikam manī atnāk kaut kas no depresijas. Zāles esmu lietojusi vienu reizi. Toreiz jutos šausmīgi. Domāju, ka tās nebija pareizās zāles, bet kas tev to pateiks.”
Zinaīda, pieci bērni, pāri piecdesmit:
“Savā dzīvē esmu pārcietusi ļoti daudz. Visiem maniem bērniem bijušas operācijas. Esmu tikusi galā. Paradoksāli, ka lielāko depresiju piedzīvoju šoruden, kad nomira mana mamma, kas mani nebija pat audzinājusi. Bija tiktāl, ka nevarēju izpildīt savus tiešos darba pienākumus. Pilnīgs tukšums, bezspēks, laikā nepaveikts darbs. Parasti esmu precīza, tāpēc mani šajā situācijā nenosodīja. Zāles neiesaku dzert. Nav arī jēgas iet pie psihologiem. Viņi par tavu naudu nepalīdzēs vairāk kā cilvēks, ar kuru vari vienkārši izrunāties un kurš tevi var stiprināt emocionāli.”
Linda, viens bērns, mazliet mazāk par trīsdesmit: “Man nav nekad bijusi depresija. Es nezinu, kas tas ir, tāpēc man šķiet, ka cilvēks vienkārši nevar savākties pats savas vainas un rakstura kūtruma dēļ.”
Elīna, viens bērns, tikko trīsdesmit: “Man pēc dzemdībām bija šausmīgi. To vairs negribu pieredzēt. Palīdzēja mamma. Zāles nelietoju.”
***
Nenoliedzami, dzemdības var būt viens no depresijas iemesliem, bet varbūt uz šīm hormonu līknēm mēs tomēr “norakstām” vairāk, nekā pieklātos, jo vadāmies no pētījumiem, kas veikti attīstītās zemēs, tur, kur šos jautājumus risina, negaidot tikai cilvēka pašiniciatīvu, kas tieši depresijas laikā ir zudusi. Varbūt tāpēc var teikt, ka ar depresiju aptuveni vienāds skaits saslimušo ir pie mums un ārzemēs.
