Vārdi “reģionālā reforma” ir dzirdēti tik bieži, ka dažs labs domās – viss jau ir beidzies. Vai varbūt turpinās?
Vārdi “reģionālā reforma” ir dzirdēti tik bieži, ka dažs labs domās – viss jau ir beidzies. Vai varbūt turpinās? Raugoties no pašvaldību viedokļa, liekas, ka tās joprojām ir neizpratnē par pašu reformas jēgu. Pagastā dzīvojošajiem nav skaidrs, kādus labumus viņi iegūs no novadu un reģionu izveidošanas. Visbeidzot, klausoties pašreizējo valdības vīru runās, šķiet, ka arī viņiem pašiem šajā brīdī nav īsti skaidrs, kas no jampadrača galu galā iznāks.
Tiek deklarēts, ka valdība, lūk, izšķīrusies par 102 novadu veidošanas modeli. Protams, kas var būt labāks par konkrētību šajā lietā! Tomēr, mēģinot izdibināt, ko darīsim, kad novadus būsim izveidojuši, saprotam, ka tas nav skaidrs arī pašiem reformētājiem. It kā būšot, it kā nebūšot deviņi reģioni. Varbūt tomēr pieci?
Varasvīri jau kuro gadu stāsta, ka reforma ļaus koncentrēt daudzu mazo pašvaldību līdzekļus. Skaidrs, ka tas ļaus realizēt lielākus pašvaldību infrastruktūras sakārtošanas projektus, kas mazam pagastam nebūtu pa spēkam. Piemēram, vienam pagastam vienmēr pietrūks līdzekļu, lai sakārtotu un uzturētu savus ceļus. To būtu vieglāk izdarīt, apvienojot finanšu iespējas ar kaimiņiem. Tomēr nav skaidrs, vai pa šiem ceļiem joprojām ar sabiedrisko transportu varēs nokļūt uz “centru”, kur atradīsies modernām tehnoloģijām aprīkota medicīnas iestāde. Ja nav skaidrs, cik reģionu būs, nav skaidrs, kur atradīsies arī pats “centrs”.
Iestāšanās Eiropas Savienībā tika saistīta ar naudas plūšanu straumēm vien no dažādiem fondiem, esot tikai jāsasparojas un jāsāk rakstīt projektus. Taču tajā pašā laikā valdības vīri sūkstās par to, ka pašvaldības vienas pašas nav spējīgas tos izstrādāt, tāpēc bez centra gādīgās palīdzības neiztikt. Savukārt pašvaldību amatpersonas teic, ka projekti jau stāvot, kaudzītēs sakrauti, tikai pietrūkstot skaidrības, ko ar tiem darīt, kā tie tiks vērtēti, atbalstīti, kā pārbaudīta to izpilde. Klausoties valdības un pašvaldību dialogā, tā arī nekļūst skaidrs, kas ir nolikts priekšā – zirgs vai rati. Joprojām nav zināmi spēles noteikumi, kas, spriežot pēc reģionālās reformas un pašvaldību lietu ministra vārdiem, tikšot rakstīti tikai pēc novadu izveidošanas. Reforma pašas reformas dēļ nenesīs nekādu labumu. Un ko no visa tā iegūs konkrētas pašvaldības konkrēts iedzīvotājs? Vai viņam uzlabosies medicīniskā un sociālā aprūpe? Varbūt viņam retāk būs jādodas uz kādu no “centriem” pēc izziņas? Varbūt novadā tiks atvērta ražotne? Jautājumu ir daudz, tikai konkrētas atbildes joprojām nav saņemtas.
Novadi veidos reģionus, bet valdībai liekas, ka no ES birokrātu viedokļa visa Latvija ir viens reģions. Tāpēc visam jātiek centralizēti vadītam un uzraudzītam. Daudzi ekonomisti uzsver, ka jau pašreizējie pieci plānošanas reģioni katrs atsevišķi var pretendēt uz tiešu finansējuma saņemšanu no ES fondiem. Kam tad galu galā ticēt? Ja taisnība valdībai, tad varbūt var arī piekrist vēlmei visu risināt tikai caur vienu uzraudzības un sadales centru. Ja taisnība otriem, tad šāda pārlieka centralizācija ES līdzekļu saņemšanas un izmantošanas projektu realizēšanā visu tikai sarežģīs. Tā vien šķiet, ka ir vēlēšanās daudzus gadus muļļāto reģionālo reformu aši pabeigt tikai tāpēc, lai varētu paziņot, ka tā ir pabeigta. Vienkāršāk sakot, jāpagaida, līdz bērns piedzimst, un tad jau viņu nokristīs.
Dzejnieks Imants Ziedonis epifānijā par vardēm, kas lēca bedrē, neņemot vērā priekšgājēju bēdīgo pieredzi, beidza ar vārdiem – redzēs, kas mūs ārā vilks?
