LLU Meža un ūdens resursu zinātniskās laboratorijas atklāšanā 25. janvārī pirmo reizi plašākai publikai apskatāma būs arī jaunā grāmata «Fitoremediācijas iespējas Latvijā», stāsta viena no tās autorēm laboratorijas vadītāja Inga Grīnfelde.
Meža un ūdens resursu zinātniskā laboratorija veidota uz Ūdenssaimniecības un zemes zinātniskā institūta bāzes. Institūta nosaukums mainīts pat septiņas reizes, taču pētnieciskā darbība vienmēr bijusi saistīta ar zemi un ūdeni. «Institūts ir ar lielu tieši meliorācijas sistēmu un hidroloģijas pētījumu mantojumu, bet, tā kā aptuveni divdesmit gadu valstī meliorācija bija tāda kā klusā joma, kurā netika ieguldītas investīcijas, šajā virzienā pētījumi kādu laiku veikti minimāli,» skaidro I.Grīnfelde.
Laboratorijas misija ir izveidot mūsdienīgu infrastruktūru un zinātnisko aprīkojumu, lai realizētu pētniecību tādos hidroinženierzinātņu un materiālzinātņu virzienos kā hidroloģija, hidrotehniskās būves, ūdenssaimniecība un koksnes resursu izmantošana.
Pirmsākumi Purvu institūtā
Vēstures dati liecina, ka nosacīti par Ūdenssaimniecības un zemes zinātniskā institūta sākumu var uzskatīt 1940. gadu, kad Latvijas Valsts universitātes sastāvā izveidots Purvu institūts, kas savu pētnieciskā darba jomu bija mantojis no Minerālvielu pētīšanas biedrības, Zemes bagātību pētīšanas komitejas un Zemes bagātību pētīšanas institūta. 1949. gadā reorganizēts par Meliorācijas zinātnisko institūtu, tajā darbojās hidroloģijas, hidromeliorācijas, kultūrtehnikas, mehanizācijas, purvu zinību sektori. 1949. gadā institūta pakļautībā nodeva Pēterlauku un Pēternieku izmēģinājumu stacijas, bet 1951. gadā – Beibežu eksperimentālo bāzi, kas 1961. gadā tika pārveidota par Beibežu melioratīvo izmēģinājumu staciju.
1956. gadā ZA Meliorācijas zinātnisko institūtu nodeva Latvijas PSR Ministru Padomes Galvenajai meliorācijas pārvaldei un pārdēvēja par Latvijas Hidrotehnikas un meliorācijas zinātniskās pētniecības institūtu, bet 1958. gadā tas nokļuva Lauksaimniecības ministrijas valdījumā.
1959. gadā Pēterlauku izmēģinājumu staciju pārņēma Latvijas Lauksaimniecības akadēmija, taču 1961. gadā tās zinātnisko nodaļu atdeva institūtam. 1962. gadā institūts pārcēlās uz Jelgavu.
Latvijas Hidrotehnikas un meliorācijas zinātniskās pētniecības institūts savu struktūras stabilitāti sasniedza sešdesmito gadu beigās. 1967. gadā tajā strādāja ap 140 darbinieku, darbojās deviņas daļas un četras laboratorijas. Institūta pakļautībā bija Beibežu un Lubānas melioratīvās izmēģinājumu stacijas un Pēternieku izmēģinājumu saimniecība. Pēterlauku meliorācijas izmēģinājumu stacija beidza pastāvēt 1964. gadā.
Meklē fitoremediācijas iespējas Latvijā
I.Grīnfelde ar smaidu atzīst, ka jaunajā laboratorijā nav plašu telpu un milzu iekārtu, tomēr iegādātās (no skata nemaz ne iespaidīgās) mērierīces ļaus veikt hidroloģiskos, ūdens kvalitātes un arī siltumnīcas efektu izraisošo gāzu (SEG) pētījumus. Laboratorijā investēti aptuveni 400 000 eiro.
«Līdztekus laboratorijas atklāšanai liels notikums ir grāmata «Fitoremediācijas iespējas Latvijā». Tā ir mūsu pirmā grāmata, un pašām ļoti patīk, kā sanākusi,» ar gandarījumu secina I.Grīnfelde. Izdevuma autores ir laboratorijas pētnieces I.Grīnfelde un Kristīne Valujeva, kā arī Mežu fakultātes profesore Inga Straupe. Grāmatā izskaidrots fitoremediācijas jēdziens un metodes būtība – kā ar augu palīdzību attīrīt vidi. Augu sarakstu var izmantot vides inženieri, ainavu arhitekti un citi ar vides sanācijas jautājumiem saistītie speciālisti, izstrādājot specifiskus vides sanācijas projektus un preventīvos pasākumus smago metālu un naftas produktu piesārņojuma novēršanai. Fitoremediācijas jēdziens radies no vārdiem «phyto» (grieķu val.) – augs – un «remedium» (latīņu val.) – līdzeklis. Augi šajā metodē tiek izmantoti kā augsnes, ūdens, gruntsūdens un nogulu piesārņojuma likvidatori. Piesārņojošās vielas augi uzņem caur sakņu sistēmu un akumulē tās lielos daudzumos, veidojot spēcīgu biomasu. Augu dabiskā attīrīšanas spēja nodrošina to, ka augi uzņem, degradē un stabilizē piesārņojošās vielas – arī smagos metālus, naftas produktus, ķīmiskos elementus un savienojumus. Pētījumos noskaidrots, ka šī metode, salīdzinot ar klasiskajām vides sanācijas metodēm, ir lētāka, bet laikietilpīgāka. Jau vairāk nekā 10 gadu to veiksmīgi izmanto pasaulē, lai veiktu vēsturiskas, industriālas, lauksaimnieciskas, mežsaimniecības, militāras darbības, degvielas uzpildes un glabāšanas dēļ radušos piesārņojumu sanāciju. Kā skaidro laboratorijas pētnieces, pasaulē fitoremediācija tiek pētīta jau kopš deviņdesmito gadu vidus un to arī īsteno kā vides sanācijas metodi. Fitoremediācijas piemēri Eiropā sastopami Londonā Anglijā, Amsterdamā Nīderlandē un Duisburgā Vācijā, kur industriālajās zonās izveidoti parki.
«Mūs varbūt vairāk ierobežo tas, ka klimats ir aukstāks un līdz ar to arī augu veģetācijas periods īsāks,» skaidro I.Grīnfelde. Latvijā fitoremediācija vēl nav ļoti daudz pētīta, zināms tikai viens lielāks projekts, kad to mēģināts īstenot, – pēc ainavu arhitektes Ilzes Rukšānes ieceres Sarkandaugavas teritorijā tika sastādītas saulespuķes.
