Upes malā dzīvojošajiem baudīt plūdus ir sava veida romantika, kamēr vien ūdens mutē nesmeļas.
Dzīve pie Lielupes – kādam tā šķiet eksotika, bet vairumam ierasta ikdiena. Ik pa laikam, piemēram, šogad, upe piespēlē pārbaudījumus un spiež cilvēkus dzīvot izdzīvošanas skolu. Ūdens apskāvienu apņemtie joprojām atzīst, ka dzīvot pie ūdens ir skaisti un vienreizēji, tāpēc viņi pierodot un pielāgojas arī plūdiem. Uz darbu ar laivuJau kopš 14. aprīļa staļģenieces Ivetas Rences ikdiena paiet teju uz ūdens. Viņas ģimenes māja no Lielupes krasta atrodas vien dažu metru attālumā, un diez vai kļūdīšos, sakot, ka pavasaros tā ir visvairāk apbrīnotā un aprunātā māja šajā apkaimē. Dabas vērotāju un interesentu pūļi, kas pārplūdušo upi vēro no Staļģenes tilta, atzīst – pašiem ūdens apskautajā mājā dzīvot būtu neomulīgi. Uz tilta piestājis arī Voldemārs Anmanis, viņš atzīst, ka skatu piesaistījušas «peldošās» mājas: «Šeit nu gan es dzīvot negribētu, lai arī pats esmu makšķernieks un ūdeņi ļoti patīk. Domāju, ka tur ir liela postaža un bēdu ieleja. Toties pēc plūdiem labi copē. Viss labi ķeras, bet visvairāk – raudas.» Vīrs stāsta, ka pirms vairākiem gadiem arī viņš meklējis vietu, kur iegādāties māju. Ūdens tuvums bijis svarīgs, bet ne tik tuvu upei, lai plūdu dēļ pašam nav jābēg no savas mājas.Tikmēr Iveta smaida un stāsta, ka no mājas ne vienu dienu nav bēgusi. Viņa te ieprecējusies, ar vīru izaudzinājuši divas meitas un plūdiem pielāgojušies tā, ka tas ne dienu nav sarežģījis dzīvi. «Tāda ir dzīve. Māja šajā vietā uzcelta pirms teju simts gadiem. Agrāk tādu plūdu nebija, tagad, kad cilvēks pārāk iejaucies dabas procesos, sabūvējot dambjus, sprostus un visu ko citu, Lielupe rāda raksturu. Mājā ūdens nekad nav ticis, pagrabs un dārzs gan applūst, bet mēs tam katru gadu esam gatavi,» atzīst Iveta. Jau no pirmdienas viņa uz darbu dodas ar laivu. No rīta aizairē līdz krastam, laivu piesien pie tilta un dodas uz darbu. Šogad plūdi esot lieli un salīdzināmi ar 2010. gada pavasari, taču bail no ūdens viņai nav bijis ne reizi un arī miegs naktīs netiek traucēts. «Mēs esam pieraduši, un, ja tu dzīvo pie upes, tādiem notikumiem jābūt gataviem. No uguns un citām stihijām vairāk jābaidās. Šogad pali sākās strauji, tāpēc esam pateicīgi pagastam, kas palīdzēja mums evakuēt automašīnas, jo paši ārā netikām,» stāsta Iveta. Viņa uzskata, ka dzīvot Lielupes krastā vienalga ir burvīgi, peldēties var iet rītā, vakarā, ūdens tekošs un tīrs. Uz Ivetas māju no tilta domīgs noraugās arī jelgavnieks Sandris Antanāvičs, viņš secina, ka jābūt lielai drosmei, lai šādā vietā dzīvotu. «Pārdzīvoju arī par Ogrē notiekošo. Es pat nakts vidū pamostoties jūtu, ka arī man iekšēji ir uztraukums par tiem cilvēkiem, kas tagad cīnās ar plūdiem, un es nodomāju: «Dievs, pasargā viņus.» Nezinu, kāpēc, bet ir tāda sajūta,» atzīstas Sandris. Pali atnes zivis un līķusNedaudz tālāk uz Emburgas pusi satiekam Sanitu Buli un Igoru Rogaču, kuri piestājuši pārplūdušā pļavā, lai nomazgātu mašīnu. Viņi sūkstās, ka lauku ceļi ir tik dubļaini un bedraini, ka mašīna «jāuzpucē» katru dienu. Sanita pie Lielupes nodzīvojusi 27 gadus un zina, kas ir plūdi, šogad tie neesot tik lieli kā citkārt. Bērnību un jaunību viņa pavadījusi Emburgā tēva mājās «Pazoļi», kas ir nepilnu 100 metru attālumā no Lielupes. Arī pasaulē Sanita nākusi plūdu laikā. «Kad es dzimu, mammu vēl paspēja aizvest uz slimnīcu, bet nākamajā dienā ceļus jau pārņēma Lielupe. Pēdējie lielie plūdi bija 2010. gadā, kad vēl dzīvoju bērnības mājā. Sētsvidus pilns ar ūdeni, pagrabi pārplūduši, bet mājā ūdens netika – tā celta uz augstākiem pamatiem. Dažus gadus pirms tam bija tas pats, kaimiņiene no kūts uz šķūni pēc siena peldēja ar laivu, lai gotiņas pabarotu,» atceras Sanita.Pirms gaidāmajiem plūdiem ģimene vienmēr iepērk pārtikas rezerves, traukos salej dzeramo ūdeni un pārdzīvo šo laiku. Sanita ar brāli uz skolu tikt nav varējuši, tāpēc prieks bijis par papildu brīvdienām. Visvairāk viņai pietrūcis elektrības, bet vislabāk paticis brīdis, kad ūdens atkāpies, jo tad vecāku klātbūtnē bērniem ļauts lēkāt pa ledus blāķiem. «Atceros, kad man bija desmit gadu, mamma ieraudzīja, ka starp ledus gabaliem iesprūdusi pamatīga līdaka. Mamma to saķēra un gribēja uzmest uz lauka, bet nelaimīgi ar zivi trāpīja brālim pa galvu. Nekas jau viņam nekaitēja, vienkārši sabijās un sāka raudāt, bet vakariņās mums bija palu līdaka,» ar smaidu atceras Sanita. Bērniem liela interese bijusi arī par «dāvanām», ko palu ūdeņi atnesuši. Parasti kas vērtīgāks par spaini vai malkas pagalēm gadījies reti. Taču reiz bija atpeldējusi beigta meža cūka, bet pirms pāris gadiem, noejot palu ūdeņiem, kaimiņi uzgājuši sievietes līķi. «Piederīgos tā arī neatrada. Toreiz, strādājot «simtlatnieku» programmā, kopu kapus, un arī atrasto sievieti tur apglabāja,» stāsta Sanita. Arī viņa pie dzīves upes krastā ir pieradusi un no plūdiem nebaidās, tad jau lielāka bijība esot no uguns. Sanita novērojusi, ka upē ledus visintensīvāk iet vai nu vakarpusē, vai pa nakti. «Ledus nāk ar lielu blīkšķi, bet mēs pie šīm skaņām bijām pieraduši, kā citi pierod pie vilcieniem, kas traucas gar mājas logiem. Sava laiva gan mums nekad nav bijusi, pagasts līdz ūdenim piegādāja pārtiku, kaimiņš, kuram bija laiva, to izvadāja pa mājām.»70 gadu Lielupes krastāLielus palus piedzīvojam ik palaikam, stāsta Pazoļu saimnieks Juris Buls no Emburgas. Šaipusē bijuši arī traģiski gadījumi. «Apmēram pirms desmit, divpadsmit gadiem pie kaimiņa no Rīgas ciemos atbrauca māsa ar vīru un meitu. Plūdi jau bija sākušies, turklāt pamatīgi. Kaimiņš darbināja motorlaivu un brauca tiem pretī. Kad visi sakāpa laivā, tā bija jāiedarbina. Tikko to «palaida», tā laivas viens gals pacēlās augšā un apmeta kūleni – visi četri cilvēki sabira ūdenī. Vīri izglābās, bet kaimiņa māsa ar meitu noslīka. Otrā dienā ar kaimiņu vīriem, vairākām laivām un tīkliem braucām meklēt noslīkušās. Māti atrada, bet meitu nekā. Pēc tam, kad ūdens nokritās, atrada arī viņu,» atceras vīrs. Kaimiņš no Pudžu mājām reiz pamodies, un, kā kāpis ārā no gultas, tā kājas ūdenī, čības vien pa virsu peldējušas, smej Juris. Gan viņam, gan kaimiņiem palu ūdeņi elektrības stabus lauzuši kā sērkociņus, tāpēc jau vairākus gadus tur elektrība plūst pa zemē ieraktiem kabeļiem. Vecajam vīram jau pāri septiņdesmit, un visu savu mūžu viņš nodzīvojis Lielupes krastā. Turklāt ne reizi plūdu dēļ neesot piedzīvojis neomulības sajūtu. «Lielupe ir skaista. Vasarā ir kur izpeldēties, pamakšķerēt. Ūdens ļoti nomierina, tāpēc laikam esmu tik mierīgs,» viņš nosmaida. Agrāk gar mājas logu kuģītis uz Jelgavu kursējis, vienīgi braukšana bijusi daudz ilgāka nekā ar autobusu – trīs stundas. Vācu laikā pat trīs kuģīši kursējuši, viņš stāsta. Arī pats upes ceļu izmantojis, braucot uz Jelgavas tirgu. «Cilvēki brauca pulka. Rudens pusē lauku ļaudis uz tirgu veda ābolus, kartupeļus, citus lauku labumus. Mana mamma gatavoja sviestu un veda uz tirgu. Jelgavas tirgu bija iecienījušas tantiņas no Jūrmalas, lauku sviestiņu un oliņas vajadzēja,» atceras Juris. Trešdienas vakarā, aizgājis līdz ūdens malai, viņš secina: «O, ūdens krītas, no rīta tas bija te,» rādīdams atzīmēto vietu. «Dažās stundās ūdens atkāpies par trim četriem metriem. Tas ceļas, ja pūš ziemeļu vējš, bet tagad nāk no dienvidu puses, tāpēc ūdens līmenis krītas. Bet tas jau nav viss. Priekšā vēl ir meža ledus, ko arī upe nes gabalu gabaliem.»
