Šogad 18. jūlijā palika 150 gadu, kopš Lielupē sāka savus braucienus uz Jelgavu pirmais tvaikonis.
Šogad 18. jūlijā palika 150 gadu, kopš Lielupē sāka savus braucienus uz Jelgavu pirmais tvaikonis. Toreiz viņu dēvēja par «ugunskuģi» vai arī par «dampkuģi». 1847. gada 18. jūlijā kāds Rīgas pilsonis Rangers sarīkoja pirmo izpriecas braucienu ar tvaikoni «Uniti» no Rīgas uz Jelgavu. Pa ceļam tvaikonis pieturēja arī Slokā. Regulāra tvaikoņa satiksme ar Jelgavu atklāta tā paša gada 24. jūlijā ar tvaikoni «Grenlih». Jau nākamā gada vasarā Grenvihs paziņoja, ka brauks ar piesietu laivu starp Rīgu un Jelgavu.
Toreiz arī paši jelgavnieki rūpējās par ūdens ceļu izmantošanu. Tā 1844. gadā te nodibinājās kāda akciju sabiedrība. Tā pasūtīja Anglijā tvaikoni, bet ceļā uz Latviju tas nogrimis jūras dibenā. No 1849. gada tvaikonis «Omnibuss» no Rīgas uz Jelgavu brauca tikai svētdienās, vezdams pasažierus uz Sloku un Dubultiem. Šie retie braucieni neapmierināja visus jelgavniekus. Daudzi vasarnieki sūtīja apkalpotājus ar mantām laivās pa Lielupi, bet paši brauca ar zirgiem līdz Rīgai, tālāk ar tvaikoni līdz Dubultiem.
1854. gadā divi nelieli Rīgas firmu Vestberga un Fājena tvaikoņi sāka braukt no Jelgavas uz Rīgu divas reizes nedēļā. 1859. gadā šo mazo tvaikoņu vietā brauca «Johanu Hristops». Jelgavnieki tomēr gribēja paši savu tvaikoni. Tika savākts 41850 zelta rubļu akciju kapitāla, nopirka Štetīnē ātri ejošu tvaikoni un lika Liepājā uzbūvēt velkamās preču laivas kravas vešanai uz Rīgu. Ar tām bija nodomāts izkonkurēt lēni ejošās «lielās laivas», pazeminot pārvadāšanas cenas. «Lielās laivas» bija 30 pēdu garas, 15 – platas un 10 pēdu – dziļas. Tās nebija airējamas, bet tikai zēģelējamas, tādēļ pretvējā krustoja upi no viena krasta uz otru. Bieži šīs laivas radīja dzīvu kustību, lidodamas kā spāres uz visām pusēm ar savām ņirbošajām burām. Visvairāk ar tām veda labību no Jelgavas uz Rīgu. Atceļā uz Jelgavu veda dažādas preces. Laivas piederēja Lielupes krastu apdzīvotājiem.
No 1877. gada starp Jelgavu un Rīgas jūrmalu satiksmi uzturēja tvaikonis «Undine». Tas spēja uzņemt pat līdz 500 pasažieru. 1895. gadā Rīgā nodibinājās «Augsburga tvaikoņu sabiedrība». Tā savu darbību paplašināja arī Lielupē, izkonkurēdama privātos uzņēmējus. Par pārvadājamām mantām prasīja augstu taksi. 1896. gadā tā sāka laist uz jūrmalu tvaikoni «Kondor». Jelgavnieki bija ļoti neapmierināti. 1911. gada 4. martā grupa Jelgavas saimniecisko aprindu pārstāvju nodibināja «Kurzemes kuģniecības sabiedrību». Biedrība savu darbību sāka ar divām motorlaivām «Lielupnieks» un «Kurzemnieks», ko uzbūvēja Jelgavā J. Veinberga mašīnu fabrika Dobeles ielā. Vēlāk sabiedrība nopirka Štetīnē divus tvaikonīšus «Jūrmalnieks» un «Rīdzinieks». Sabiedrībai gāja grūti, jo priekšrocības piešķīra vāciešiem. To piemeklēja arī nelaime. 1913. gadā «Jūrmalnieks», uzturēdams satiksmi starp Rīgu un Jelgavu, braukdams no Daugavas pa jūru uz Lielupi, cieta avāriju. Par sabiedrības direktoru ievēlēja P. Dālbergu. Avarējošo «Jūrmalnieku» izcēla un izremontēja. Sabiedrības darbība uzplauka, bet to pārtrauca pasaules karš. Pēc kara sabiedrība atguva tikai «Jūrmalnieku». Sākot ar 1924. gadu, sabiedrība pārveidojās akciju sabiedrībā. Tā iegādājās tvaikoņus «Potrimps», «Ziedonis», «Neptūns», «Olga» un citus. Aktīvi darbu vadīja tās direktors P. Dālbergs, palīgi J. Mazvērsītis un A. Frišmanis. Kurzemes kuģniecības tvaikonīši uzturēja regulāru satiksmi pa Lielupi.
Otrais pasaules karš pārtrauca mūsu kuģniecības attīstību pa Lielupi. Daudzi upes kuģi aizgāja bojā. Padomju varas gados atjaunoja kuģu satiksmi pa Lielupi uz Rīgas jūrmalu. Piepilsētas un upes krasta iedzīvotāji varēja ērti nogādāt izaudzētās saknes uz jūrmalas tirgiem, atpūtnieki nokļūt jūrmalā sauļoties. Upes transportu modernizēja. Velkoņi liellaivās pārvadāja dažādas kravas. Izbūvēja kuģīšu piestātni pie tirgus. Nodibinoties neatkarīgajai Latvijai, kuģošana Lielupē ir apstājusies. Šodien redzēt braucam kuģi pa Lielupi ir retums.
