Agrā sestdienas pievakarē spokainākā «Zemgales Ziņu» komanda devās baisā un spokaini lietainā izbraucienā uz Lielvārdi.
Agrā sestdienas pievakarē spokainākā «Zemgales Ziņu» komanda devās baisā un spokaini lietainā izbraucienā uz Lielvārdi, kur pulcējās Latvijas piļu spoki, velni un vēl dažnedažādi mošķi, kas šausmas vēstošajā naktī vēlējās ne tikai parādīties skatītājiem, bet arī satikt kolēģus spokus, ar kuriem pēc ilgākas neredzēšanās varētu konsultēties spokaino padarīšanu reformu norisēs. Vārdu sakot, visi steidzās uz latvju spoku pirmo salidojumu.
Jau no pulksten 19 spokainie radījumi pulcējās ordeņa pils drupās pie Andreja Pumpura muzeja, kur īpaši šim notikumam bija ierīkots «Spoku dārzs». Te dažādie mošķi netraucēti varēja appētīt un salīdzināt gan cilvēkus, gan arī cits citu.
Kad tumsu un vientulību mīlošie spoki bija apraduši ar neparasto, plašo un ziņkārīgo publiku, sākās spoku festivāla atklāšana, kam sekoja neskaitāmi priekšnesumi gan ar dziedāšanu, gan spēlēšanu. Tā kā spoku salidojumā bija pārstāvētas gandrīz 20 pilis un pilsdrupas, sākot ar Liepāju un beidzot ar Aizkraukli, arī spoku izskats, vecums, raksturs un sabiedriskais statuss bija atšķirīgi. Tomēr caurmērā spoki bija mīļi un draudzīgi noskaņoti.
Plašajā spoku sanākšanā katrs mošķis centās uzvesties piesaistoši un uzkrītoši, kas liek domāt, ka laikam jau arī veco piļu saimniekiem ir pazīstama mūžsenā konkurence, jo ļoti daudziem ir vēlēšanās būt baisākajiem un spokainākajiem. Tādēļ reizēm vērīgākie skatītāji varēja novērot greizsirdības uzplūdus un «uzmestas lūpas», tomēr šādi skati neparādijās bieži – mazo spokulēnu jūtu izvirdumus apvaldīja spocenes, kas pašas bija pārāk uzcirtušās un saposušās svinīgajam salidojumam, lai atļautos izstrādāt kādu spokam raksturīgu (ne) darbiņu. Patiesībā radās iespaids, ka spoki ir pārāk svarīgi un aizņemti, lai vēl nodarbotos ar darba darīšanām, tādēļ bieži vien to pienākumi tika uzticēti jaunajai paaudzei.
Īstā spokošanās sākās pusastoņos vakarā, kad katras pils pārstāvji uzskatīja par nepieciešamu atainot pilnmēness nakts notikumus viņu īpašumos. Un, kā izrādījās, arī tie ir visdažādākie, – sākot ar nelaimīgas mīlestības traģiskiem risinājumiem un kaislību uzplūdā izdarītām slepkavībām, kas liek spokoties gan pašam neģēlim, gan arī tā upurim, un beidzot ar latvisko veļu kluso apkārt klīšanu.
Sirdi plosošs bija Sunākstes pils spoku stāsts – šeit reiz dzīvoja skaistā un dvēselē šķīstā Angelika, kas, kā jau tas bieži mēdz notikt, iemīlējās melīgā un nežēlīgā krāpniekā, kas naivo un mīlēt gribošo meiteni izmantoja, samaitāja un pameta. Protams, apjukusī un pieviltā Angelika, nespēdama noticēt notiekošajam, izmetās ārā pa sava tēva pils logu. Nu jau pagājis ilgs laiks pēc traģiskā un skumju pilnā notikuma, tomēr vēl joprojām pilnmēness naktīs nelaimīgās meitenes dvēsele parādās pils zālēs, lai klusās skumjās vēlreiz izdzīvotu savu stāstu. Sabraukušie spoki un viesi, kas jutās dziļi aizkustināti, nolēma atjaunot sešdesmitajos gados iznīcināto Angelikai veltīto pieminekli, kas reiz kā balts eņģelis atgādinājis skumjo likteņstāstu.
Pasākumā bija iespēja uzdot pāris jautājumu Talsu pils sētas Baltajai dāmai, kas svinīgajam notikumam par godu bija ļāvusi sevi pierunāt piedalīties spokainu laikrakstu kaulaino un apsaitēto korespondentu rīkotajā preses konferencē. Un, protams, kā jau Baltai dāmai pienākas, cieņas un bailes jūtas viņa spēja iedzīvināt pat savos kolēģos, proti, spokos.
Pēc aizraujošas un kaulus stindzinošas sarunas Talsu pils Baltā dāma atmaiga tiktāl, ka viņa pat bija ar mieru mūsdienu nevīžām sniegt dažus smalkus padomiņus: piemēram, cīņā ar aizvien uzmācīgajiem zirnekļiem un pelēcīgajiem putekļiem slavenajai dāmai baltumu saglabāt palīdz popularitāti iegūstošais balinātājs ACE, kas, lai arī neizceļas ar patīkamu aromātu, savas funkcijas pilda teicami. Atvadoties Talsu pils sētas Baltā dāma atļāvās attēlot kādu no saviem labākajiem un baisākajiem vaidiem.
Daudz vienkāršāka un arī nekaunīgāka izrādījās Mazsalacas Baltā dāma, kas vietējam Velna fāterim, kurš izmisīgi centās tikt galā ar paša radītiem velna bērniem, pamanījās nospert naudasmaisu, ar kuru mierīgā pastaigā tā dižojās, un, spriežot pēc viņas apmierinātā izskata, balinātājs bija pēdējais, par ko tā varētu uztraukties, jo galu galā nauda arī spokiem atrisina daudzas problēmas. Vērojot nabaga (nu jau gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē) Velna fātera izmisīgo cīņu ar saviem bērniem, neviļus acu priekšā nostājās pašu mājās novērotās bērnu un vecāku divkaujas, kas liek domāt, ka pusaudžu pārejas periods ir smags pārbaudījums ne tikai cilvēkiem, bet arī mošķiem. Nezināms paliek tikai jautājums, vai arī viņu pasaulē ir izveidoti sociālās palīdzības dienesti strauji sirmojošajiem velnēnu vecākiem.
Pasākuma gaitā izrādījās, ka maldīgs bijis priekšstats par vienveidīgo spoku pasaulīti, kur, pasaulīgo likstu neskarti, tie lēnā garā dzīvo, savu spoku darbu darīdami. Arī šeit, gumijas zābakos līdz ceļiem ieauts, pāri visām tradīcijām un rituāliem ir soļojis padomju varenais spoks, kam nopakaļus, tirgus somām apkrāvusies, tipina padomju spocene, tādējādi radot šoka stāvokli Latvijas (īpaši Latgales) pirmatnējiem spociņiem, kas vēl pavisam nesen ir situši akmeni pret akmeni, bet nu pret parakstu par iestāšanos kolhozā tiem piedāvā vienreizējās lietošanas uguns kociņus. Tagad arī mazie spocēni tiek spīdzināti ar dažādu likumu un baušļu mācīšanos, tādēļ tā vien liekas, ka klasiskos spokus nākotnē izdosies sastapt aizvien retāk, un iespējams, ka pavisam drīz tie tiks ierakstīti Latvijas Sarkanajā grāmatā.
Pēc kaislību pilnajiem priekšnesumiem ordeņa pils drupās sākās baismīgs gājiens ar lāpām pie virsaiša Uldevena, kur tad arī notika ziedojums velniem. Un tikai tad drosmīgākie skatītāji varēja piedalīties spoku ballē, kur spokošanās un mošķu ālēšanās sita augstu vilni.
Par īpaši baisu skanējumu rūpējās Lielvārdes pūtēju orķestris, ko savā varā bija pārņēmuši vietējie spoku mūziķi.
