Vairāk nekā četrsimt gadu ir Lielvircavas baznīcai, vienai no vecākajām Zemgalē. Iespējams, ne mazāk gadu ir kapsētai, kas cieši piegulst dievnamam.
Gan kapi, gan dievnams atrodas pie Lielvircavas ciema, nelielā uzkalniņā Vircavas upes kreisajā krastā. Leģenda stāsta, ka 1571. bada gadā ļaudis zemi sanesuši ar rokām. Žurnālista Ervīna Tīrumnieka 1937. gadā grāmatā izdotajā pētījumā «Lielvircavas novads» minēts, ka 1762. gadā, vēl Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā, Lielvircavas muižas barons Georgs Klopmanis licis izbūvēt baznīcas pagrabos līķu kambarus, kur novietot augstdzimušus nelaiķus. Pētnieks rakstīja: «Laikam tie kambari bijuši izbūvēti gana pavirši, jo vasarās baznīcēni dievkalpojumos no līķu smakas ģībuši.» Tādēļ beidzot 1869. gadā, jau Krievijas impērijas varas laikā, visi kambaros apbedītie esot apglabāti kopējā kapā turpat pie baznīcas, bet pagrabi aizbērti. Vairums palikuši nezināmiE.Tīrumnieka grāmatā atzīmēts, ka 1790. gadā Lielvircavas novadā, kas pa daļai ietvēris tagadējos Platones, Vircavas un Sesavas pagastus, bijuši ap 1800 iedzīvotāju, 54 mājas, trīs krogi, apstrādāti 3417 hektāru zemes. Iedzīvotāji tika apbedīti vēl divās kapsētās – pie Migaļām un Strupdeguņiem. Lielvircavas kapi ir lielākie.Agrākā kapu pārzine pensionāre Dzintra Klēmane kladē, kas pildījusies, aptaujājot lielvircavniekus, apkopojusi ziņas par 993 Lielvircavas kapos apbedītajām personām. No 2000. līdz 2010. gadam, kad Dz.Klēmane pildīja šos pienākumus, tur ieguluši 103 nelaiķi, lielākoties Lielvircavas ciema un tuvējo lauku māju ļaudis. Dz.Klēmane atceras, ka, rokot kapus, bieži atradušies veci kauliņi. Taču, pamatojoties uz viņas piezīmēm, nav gadījies uzrakties vēl nesatrūdējušiem pīšļiem. Klade noderējusi arī tad, kad par saviem piederīgajiem interesējušies tuvinieki, kas ilgāku laiku to nav darījuši. Tomēr par lielāko daļu dusētāju, kuri Lielvircavas kapos apglabāti pagājušajos gadsimtos, ziņu nav. Dz.Klēmane zina parādīt mazu uzkalniņu, kur 1944. gada vasarā aprakti divi nezināmi kara lidotāji. Visticamāk, tie bijuši krievi, ko notriekuši vācieši. Lielvircavnieku atmiņās palicis nostāsts, ka viņu apbedīšana notikusi slepus naktī. Piemineklis sakopts, taču nav sabiedriskā apritēLatvijas vēsturē vispazīstamākā personība, kas apbedīta Lielvircavas kapos, ir jaunlatvietis, publicists, dzejas tulkotājs, latviešu valodas pilnveidotājs Juris Alunāns (1832 – 1864). No dzimtās Jaunkalsnavas uz Lielvircavu viņa ģimene pārcēlās tad, kad J.Alunānam bija septiņi gadi. Tiem laikiem ļoti labu izglītību, kā arī krievu, vācu, grieķu, latīņu, franču un lietuviešu valodu prasmi viņš ieguva, mācoties ģimnāzijā Jelgavā. Pēc sabiedriskās rosības Tērbatā un Pēterburgā sava īsā mūža beigās, būdams slims, viņš atgriezās Jostenes pagasta Kauļos (tagad tā ir Sesavas pagasta teritorija). Rakstos minēts, ka J.Alunāns apbedīts blakus vecākiem, kuru kaps nav saglabājies. Taču 1902. gadā par tautas līdzekļiem izgatavotais masīvais melnā granīta piemineklis J.Alunānam stāv kā stāvējis. Zinātnes vēsturnieks akadēmiķis Jānis Stradiņš domā, ka vajadzētu dibināt kādu goda stipendiju vai prēmiju, kas iedzīvina mūsu izcilā novadnieka vārdu. Viņš bijis viens no pirmajiem akadēmiski izglītotajiem latviešiem. Mūsdienās J.Alunāna kaps ir apkopts, taču beidzamo reizi pie tā sabiedriski nozīmīgāks pasākums notika 1982. gadā – J.Alunāna 150 gadu jubilejā. Skolotāja Terēza Blūma atceras, ka toreiz Lielvircavas kapos bijis piemiņas brīdis, kurā piedalījusies valodniece Aina Blinkena, Latvijas Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs dramaturgs Gunārs Priede. Tiesa, Lielvircavas skolēni ar saviem skolotājiem tur gājuši dzejas dienās, dažkārt manīti arī Jelgavas literāti. Šodien bieži vien J.Alunānu piemin, dziedot Jurjānu Andreja dziesmu «Nevis slinkojot un pūstot», kurai ir viņa vārdi.Mācītāji un revolucionāri Lielvircavas baznīcas draudze rūpējas par draudzes gana Jāņa Romana kapu, kā arī atjaunojusi izpostīto piemiņas zīmi. Viņš draudzē kalpoja no 1912. līdz 1931. gadam, Lielvircavā bija pirmais latviešu mācītājs, kas sprediķus teicis dzimtajā valodā. Par to viņam nācās izjust vācu muižnieku pretestību. No 1931. līdz 1944. gadam draudzē kalpoja viņa dēls, arī Jānis Romans, kurš kara beigās emigrēja. Pretojoties nacionālajai apspiestībai, kā arī kapitāla varai, cīņā cēlās arī 1905. gada revolucionāri, kādu Lielvircavas pusē nav bijis mazums. Lielvircavas kapos, ļoti iespējams, apbedīti divi no šiem «vētras sējējiem» – A.Zeķe un G.Švītiņš. Taču šodien viņu kapavieta vismaz «Ziņu» aptaujātajiem lielvircavniekiem nav zināma. No astoņdesmitajiem gadiem saglabājusies fotogrāfija, kurā redzams aizsaulē aizgājušo skolotāju Lailas Avenītes un Jāņa Blūma rīkotais skolēnu lāpu gājiens pie šo revolucionāru atdusas vietām. Tas parasti noticis 9. maijā, kad citviet, kā padomju laikos bija pieņemts, godināja Otrajā pasaules karā tikai padomju pusē kritušos karavīrus. Saglabājušās ziņas par vairākiem šajos kapos apbedītajiem skolotājiem. Dz.Klēmane ir atzīmējusi Jaunsvirlaukas draudzes skolotāju Jēkabu Pinceru. Ar Lāčplēša ordeni neplātījās Klusi tuvinieku lokā bez militāra goda 1952. gadā Lielvircavas kapos apglabāts Zemgales atsevišķā eskadrona dižkareivis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Indriķis Bedre (1895 – 1952). Lielvircavā saglabājies nostāsts, ka, sākoties padomju okupācijai, viņš ordeni noracis pie savu Amoliņu māju pamatiem. Vedekla Elza Bedre, kurai ir pāri astoņdesmit, atceras, ka vīratēvs nav teicis, ka apbalvojuma dokumentus būtu sadedzinājis. Amoliņi, kas atrodas netālu no Lielvircavas skolas, gan vairākkārt pārpirkti, un cerība šo dokumentu atrast nav liela. «Agrāk nebija pieņemts plātīties ar tādu apbalvojumu. Ja jau tagad tāda interese ir par tā laika varoņiem, tad varētu palīdzēt uzlikt kapam apmali, citādi ir tikai dzīvžogs,» saka sirmā vecmāmiņa. Atceras prasmīgos vadītājusLielvircavas kapsētā atdusas arī daudzi cienījami lauku saimnieki. Lielvircavas draudzes priekšnieka vietnieks Ojārs Kleķeris piemin padomju laika kopsaimniecību vadītājus Ansi Brantu, Antonu Sķinču, Rūdolfu Blūmani. Tur apbedīts arī Rihards Āboliņš (1931 – 1990), kurš kolhozu «Sarkanā Zvaigzne», kas ir agrofirmas «Lielvircava» priekštecis, sāka vadīt 1968. gadā. Viņa darbības laikā izauga Lielvircavas ciemats. R.Āboliņš atmiņās palicis arī kā ļoti rosīgs atmodas darbinieks. Tolaik Lielvircavas dzirnavās notikušas apspriedes, kurās piedalījies Tautas frontes vadītājs Dainis Ivāns. Šajos kapos apbedīts arī viens no Lielvircavā daudzajiem 1991. gada barikāžu dalībniekiem Valērijs Rizeščonoks. Jelgavas novada administrācijas rīkotajā Platones pagasta iedzīvotāju sapulcē vairāki lielvircavnieki «Ziņām» izteica neapmierinātību par zaru, lapu un citu atkritumu kaudzēm, kas atrodas Lielvircavas kapsētas malā pie Vircavas upes krasta. Pagasta pārvaldnieks Vladislavs Pogožeļskis skaidro, ka nav attaisnojusies prakse pie kapsētas novietot atkritumu urnu. Tajā tiekot samests ne tikai puķu iesaiņojums, bet arī lietas, kas varētu sadalīties dabā. Tādēļ nolemts, ka atkritumus šķiros pagasta nolīgti strādnieki, bet kapu apmeklētāji tos liks kaudzēs.
