Savulaik kolhozu «Sarkanā zvaigzne» pazina kā pašu mazāko Latvijā. Tā vietā 1992. gadā izveidotā paju sabiedrība «Lielvircava» tagad ir viena no ļoti retajām zemnieku kooperatīvajām saimniecībām, kas turklāt darbojas sekmīgi un stabili.
Savulaik kolhozu «Sarkanā zvaigzne» pazina kā pašu mazāko Latvijā. Tā vietā 1992. gadā izveidotā paju sabiedrība «Lielvircava» tagad ir viena no ļoti retajām zemnieku kooperatīvajām saimniecībām, kas turklāt darbojas sekmīgi un stabili.
Privatizācija noritēja bez klaji pamanāmām grimasēm, bijušajai kopsaimniecībai gāja secen izlaupīšana un mantas izvazāšana. Par to lielā mērā jāpateicas toreizējo vadītāju gudrībai, prasmei un arī zemnieku kopības izpratnei. Tiesa, arī «Lielvircavu» skāra itin visi mūsu politikas mežģi, smagi triecienus pakrūtē sita cenu kritieni, strādāt traucējusi un joprojām kavē nedrošība, neziņa par rītdienu. Un tomēr vismaz 100 cilvēkiem ir stabils darbs un atalgojums, 233 paju turētāji katru gadu saņem lai ne pasakainas, tomēr dividendes. Mūsdienu laukos tā ir liela vērtība.
Šā gada 16. martā par paju sabiedrības valdes priekšsēdētāju tika ievēlēts veterinārārsts Uldis Antīpins. Viņš apliecina, ka saņēmis stipru saimniecību, bez parādiem. Tas esot visnotaļ bijušā ilggadējā «Lielvircavas» vadītāja, galvenā agronoma Andra Tauriņa nopelns. Viņš pratis ļaudis vienot, kopmantu aprūpēt un vairot. Bez parādiem dzīvot vieglāk. Vēl vieglāk būtu, ja arī saimniecībai neviens nebūtu palicis parādā. Tomēr tā nebija: agrā pavasarī, apsēdies valdes priekšsēža krēslā, U.Antīpins saņēma arī vismaz 200 000 latu «mīnusu», ko paju sabiedrības zemniekiem bija palikuši parādā lauksaimniecības produktu pārstrādātāji – «Dobeles dzirnavnieks», Jelgavas Cukurfabrika, vairāki gaļas kombināti. Tagad lielākā daļa parādu atgūta, vēl pilnībā nav norēķinājusies vienīgi Cukurfabrika.
Saimniecības kopējā platība ir 2100 hektāru, no tiem paju sabiedrības īpašumā – tikai 240, pārējā zeme tiek nomāta. Iespēju robežās cenšas arī piepirkt klāt, taču zeme tajā pusē ir visdārgākā Latvijā, un īpašnieki to pārdod nelabprāt.«Lielvircava» specializējusies graudu un cukurbiešu audzēšanā, cūkgaļas un piena ražošanā.
Tagad 777 hektāros aug ziemas kvieši, 423 hektāros iesēti vasarāji, 225 hektāri atvēlēti cukurbietēm.
– Kviešu druvu jums vajadzētu nofotografēt, – ar neslēptu gandarījumu saka Uldis Antīpins. – Labība šogad mums vareni padevusies, jābūt labam birumam. Ja vien negaiss vai krusa nenogāzīs…
Uz jautājumu, vai sējumiem postu nenodarīja negantās pavasara salnas, valdes priekšsēdis izvairīgi atsmej, ka tas esot komercnoslēpums. Ja arī salnas kaitējušas, tad tikai tādu nieku vien, salīdzinot ar zaudējumiem, ko zemniekiem ik gadu radot nedrošība, nestabilitāte tirgū, neziņa par iepirkuma cenām, vienotas valsts lauksaimniecības politikas trūkums.
Viens no cēloņiem, kā lielvircaviešiem izdodas noturēties «plusos», ir vienmērīga visu četru nozaru attīstība. Piemēram, visiem atmiņā, ka pērn strauji noslīdēja cūkgaļas iepirkuma cenas. Tas daudziem cūku audzētājiem tā «aizsita elpu», ka vēl tagad viņi nespēj savilkt galus kopā, bet daži bankrotēja. «Lielvircavā» šajā situācijā pozitīvu bilanci izdevās saglabāt, pateicoties labai cukurbiešu ražai un cenām (lai gan vēl tagad no Cukurfabrikas nav saņemta visa nauda). Vai šogad nebūs otrādi? Neviens nevarot garantēt. Tagad saimniecības kūtīs ir ap 1400 cūku kādreiz 3000 audzēto vietā. Gaļas iepirkuma cenai esot vērojama pieauguma tendence, turklāt galu galā, lai arī ar nieku, tomēr valdība solījusi subsidēt cūkkopju pūliņus, pusgada laikā par katru sivēnmāti maksājot 17 latu mēnesī. Un «Lielvircavā» ir 160 sivēnmāšu.
Stabilus ienākumus nodrošina piena lopkopība. Saimniecībā kopš neatminamiem laikiem tur ap 300 slaucamu govju – galvenokārt Latvijas brūnās, bet nedaudz arī melnraibās. Pienu nodod Rīgas Piena kombinātam: lai arī ceļš tālāks, tur tomēr vairāk un regulārāk maksājot. Agrāk pienu pārdevuši par līgumcenām, tagad iegūst uz kvalitātes rēķina: lielvircavieši nodod tikai 1. šķiras pienu. To nodrošinot divi «Alfa Leval» piena dzesētāji. Tiesa, pēdējā laikā saimniecībā atteikušies no buļļu nobarošanas: pārāk niecīga ir pārstrādes uzņēmumu piedāvātā cena par vēršgaļu.
– Mūsu valstī īpaši drošs nevar būt ne par ko, tomēr piensaimniecība, šķiet, tik drīz neiznīks, – domā U.Antīpins. Tomēr pēc brīža viņš, kā apšaubīdams pats sevi, piebilst:
– Patiesībā laikam neviens nevar apgalvot, kādas būs cenas. Viss atkarīgs no tām; ja nebūs izdevīgi, būs jāpielāgojas tirgum. Iepriekš neko nevar zināt, jo valdības taču mainās, bet neviens ministrs ne par ko neatbild. Ik pēc dažiem mēnešiem ministru kabinetā kādi 70 procenti samainās vietām, bet jēga nemainās.
Lai gan Uldis Antīpins savulaik Bauskā mācījies vienā skolā ar pašreizējo zemkopības ministru, viņš izvairās vērtēt Ata Slaktera potences augstajā amatā, vienīgi atzīst, ka būtu vajadzējis tajā ilgāk ļaut strādāt Kalvītim:
– Kalvīša laikā vismaz kaut kas reāli notika. Protams, viņš ministra krēslā bija pārāk īsu laiku, lai būtu iespējams redzēt konkrētus darba rezultātus, tomēr viņš rīkojās enerģiski, un zemnieki viņu saprata, atbalstīja.
Paju sabiedrība «Lielvircava» astoņos gados piedzīvojusi gan veiksmes, gan neveiksmes. Labie gadi bijuši tad, kad par graudu tonnu varēja saņemt pāri par 100 latiem. Pēc tam cenas arvien slīdējušas lejup. Nereti vēl bijusi jātērē enerģija, lai jau nopelnīto reāli saņemtu:
– Viņi, pārstrādātāji, no mums pārtiek! Izmanto savu monopolstāvokli, diktē noteikumus, – skumji secina U.Antīpins. – Iznāk, sacīsim, trīs vīri, nosaka tādu un tādu cenu, un viss. Gribi – nodod, negribi – liec produkciju, kur zini. Gadu no gada iepirkuma cenas arvien pazeminās… Cik ilgi tas tā būs? Var pienākt kāds kritisks moments, kad zemnieki vairs nespēs neko nopelnīt, tad jau visa lauksaimniecība iznīks.
Tomēr «Lielvircavā» ir pamats arī optimismam, galvenokārt tāpēc, ka tur izdevies saglabāt labu speciālistu, draudzīgu domubiedru kodolu. Lai gan Latvijā zemnieku kooperatīvās sabiedrības pārsvarā jūk un brūk, tajā pusē, gluži otrādi, ir samērā maz individuālu zemnieku. Ja citur ticība kopsaimniekošanai izplēnējusi, «Lielvircavā» valda pārliecība, ka tikai tā varot nodrošināt paļāvību nākotnei. Laikā, kad laukos Latvijā lielākā sodība ir bezdarbs, tur par to nerunā, jo lielais vairums vietējo iedzīvotāju strādā paju sabiedrībā, mēnesī nopelnot vidēji 100 latu, bet daļa braucot uz darbu Jelgavā. Pārējiem ienākumus nodrošinot pašu zemīte.
Kopsaimniecībā drošību rada ne tikai kases lodziņš algas dienās. Vecajās vējdzirnavās, kur sen vairs neko nemaļ, bet padomju gados bija ierīkots tāds kā pusnelegāls krogs, tagad ir ēdnīca. Vietējiem iedzīvotājiem maltīte ar trīs ēdieniem maksā 40 santīmu. Ja kāds visu porciju notiesāt nevar, ņem «pusīti» – par 30 santīmiem.
Daļu saimniecības peļņas paju turētājiem izmaksā dividendēs, daļu izmanto ražošanas attīstībai un infrastruktūras uzturēšanai. Piemēram, uz līzinga tika iegādāts otrs piena dzesētājs, bet vistuvākajās dienās paredzēts nopirkt (arī, izmantojot līzingu) MAZ markas «kravinieku». Tāds noskatīts lauksaimniecības tehnikas izstādē Rāmavā. Pagarināta, uz abām pusēm gāžama kravas kaste darināta tepat Latvijā un var «paņemt» 10 tonnu. Šī mašīna salīdzinājumā ar ZIL markas auto dos krietnu ietaupījumu, jo uz pārstrādes uzņēmumiem jāpārvadā lieli kravas apjomi – ap 3000 tonnu graudu, pāri par
10 000 tonnu biešu.
Patiesībā ienākumi un izdevumi tiekot lēsti un līdzsvaroti ne tikai gada beigās, bet nepārtraukti, saka U.Antīpins. Piemēram, tagad, pēc siltumtrases nojaukšanas, aktuāli sakārtot un labiekārtot ciemata teritoriju. Pagājušajā gadā lielvircavieši nolēmuši atteikties no centralizētas apkures. Katra ģimene pati sev ierīkojusi apkures sistēmu, jo tā esot daudz izdevīgāk. Turklāt paju sabiedrība sniegusi materiālu palīdzību, kreditējot saviem darbiniekiem apkures ierīkošanu. Vispār esot iegājies neatteikt, ja kādam nepieciešama zināma naudas summa. Arī šāda attieksme ir cements, kas zemniekus «Lielvircavā» satur vienkopus, viešot paļāvību un palīdzot uzturēt cerību pat tad, kad citiem tā jau grasās zust.
Un cementē ļaudis. Tie, kas, neņemot vērā ne laika apstākļus, ne biežās valdības maiņas un likumu nekonsekvences, turpina latviešu zemnieku tradīcijas, kas mūsu valsts nākotni nespēj iedomāties bez laukiem un lauksaimniecības, – ilggadējais saimniecības vadītājs un pieredzējušais agronoms Andris Taurenis, lopkopji Valentīna Peizuma un Jānis Veidemanis, veiksmīgais cukurbiešu audzētājs Jānis Seilis, galvenais inženieris Aivars Vaivods un darbnīcu vadītājs Jānis Birovs, ciparu un skaitļu pārzinātājs galvenais grāmatvedis Pēteris Valainis…
Viņi ir pārliecināti, ka «Lielvircavas» saimniekošanas modelis ir pats efektīvākais.
