Jelgavnieks Armands Kaušelis desmito gadu vai ik vakaru kā profesionāls aktieris kāpj uz Liepājas teātra skatuves
Cik vien iznācis viesoties Liepājā vai skatīt vecākā latviešu profesionālā teātra viesizrādes Jelgavā, neatkarīgi no lomas svarīguma pakāpes vienmēr ievēroju aktieri Armandu Kaušeli. Nerakņājoties mākslas pasaulē, izskaidrojums gaužām vienkāršs – Armands ir pārsteidzoši līdzīgs savam tēvam, kurš kādreiz bija šo rindu autora skolasbiedrs. Kad otrdien liepājnieki viesojās Jelgavā ar izrādi «Sods un noziegums», starp mēģinājumu un izrādi izmantoju izdevību sarunai.
– Skatoties tavas biogrāfijas īsajā variantā – pēc Jelgavas 2. vidusskolas (vai toreiz tā jau bija ģimnāzija?) beigšanas uzreiz sāki mācīties par aktieri.
Nē, nē, nekādas ģimnāzijas tad vēl nebija, tā joprojām bija mana mīļā 2. «videnīte». Tā bija, būs un paliks mana skola. Bet pēc tās beigšanas uzreiz iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā. Viegli atcerēties – 2000. gadā beidzu vidusskolu un 2000. gadā iestājos Kultūras akadēmijā.
– Mūsu skolai, vismaz agrākos laikos, tādas īpašas tendences uz skatuves mākslu nebija, vismaz nevaru nosaukt nevienu citu profesionālu aktieri, kurš būtu beidzis Jelgavas 2. vidusskolu (4. vidusskolu beidzis Andris Keišs un Vigo Roga, no kādreizējās 1. vidusskolas nākuši Artūrs Skrastiņš un Indra Roga). Varbūt no Valsts ģimnāzijas sagaidīsim. Kā tevī radās šī teātra kāre?
Sākās ar režisores Ilze Vazdiķes (nejaukt ar slavenās Dailes teātra aktieru dinastijas pārstāvi Ilzi Vazdiku – aut.) atnākšanu uz manējo – 2. vidusskolu. Līdz tam viņa vadīja, kā to laikam pareizi dēvēt, Jelgavas 4. vidusskolas dramatisko pulciņu. Tas bija ļoti nopietni, tapa pat TV iestudējumi. Es ar Ilzi Vazdiķi iepazinos bērnu un jauniešu centrā «Junda», kur viņa mācīja saskarsmes psiholoģiju un tamlīdzīgas lietas. Kad viņa kļuva par manu pirmo režisori un teātra skolotāju, es jau mācījos 11. klasē. Neilgā laikā nāca arī pirmie panākumi. Toreiz (un arī tagad – red.) notika tādi daiļlasīšanas konkursi «Zvirbulis», un mēs ar skolas biedreni Daci Kārkliņu (nezinu gan viņas tagadējo uzvārdu) pārvarējām visas priekšsacīkšu kārtas un iekļuvām Latvijas finālā. Atceros, ar savu Boņuka fragmentu no Jāņa Klīdzēja «Cilvēka bērna» tiku kādā padsmitajā vietā, bet Dace uzvarēja visā konkursā! Skumjākais ir tas, ka pēc tam abi reizē stājāmies aktieros (programmā «Dramatiskā teātra aktieris» Latvijas Kultūras akadēmijā), un mani uzņēma, bet Daci ne.
Cik zinu, arī tagad mūsu bijušajā skolā Ilzes Vazdiķes vadībā darbojas teātris «Reverss» un retorikas pulciņš. Lai veicas!
– Neatkarīgi no tā, vai aktierus vēl mācīja bijušajā konservatorijā vai jau Kultūras akadēmijā, bijušas dažādas sistēmas – gatavoja «aktierus vispār» vai kādam konkrētam teātrim. Kā bija tavā gadījumā?
Viss kurss, ko uzņēma 2000. gadā, tika gatavots speciāli Liepājas teātrim. Protams, kā jau vienmēr, ne visi Liepājā arī palikuši vai vispār līdz turienei tikuši – galvaspilsētas vilinājums vienmēr ir liels. Mūsu kursā mācījās, piemēram, Andris Bulis, Jana Čivžele, Ivars Krasts, Arturs Krūzkops… Uz Liepāju 2004. gadā aizgājām tikai četri: Maija Romaško, Laura Čaupale, Mārtiņs Eihe un es. Tagad teātrim uzticīgs esmu palicis vienīgais. Un vēl Mārtiņš, kurš gan vairāk darbojas kā režisors.
– Tad jau šogad jāsvin desmit gadu jubileja, kopš esi Liepājas teātrī.
Negribu gausties, ar dzīvi esmu apmierināts. Ļoti labs teātris mums ir Liepājā. To saku bez kādas ironijas. Kaut vadības mainījušās bieži, esmu izbaudījis jau kādus piecus direktorus, tas uz aktieriem nemaz tik tieši neattiecas.
Sevišķi interesanti kļuvis, kopš ienāca vesels bars jauno, ko gatavoja Klaipēdas Universitātē. Nu jau viņiem rit trešā sezona, bet joprojām brīžiem liekas, ka pa teātri «uz rokām staigā», var visu – gan dziedāt, gan dejot.
– Atceros šo Klaipēdas «iesaukumu» no mūzikla «Vestsaidas stāsts» iestudējuma. Tiešām iespaidīgi.
Nu, redzi, bet es tur arī biju uz skatuves, tajā «Vestsaidas stāstā», un tu pat neatceries. Tās dramatiskās lomas jau dod man un citiem «vecajiem bukiem». Tas, ko jaunie izdzied un izdejo, mums jānospēlē emocionāli.
– Izrādē «Sods un noziegums», ko atvedāt uz Jelgavu, tev neesot liela loma. Bet režisors – pats Dž.Dž.Džilindžers.
Jā, pats fināls, tāda bohēma jānospēlē. Manas fanes jau saka – maza, bet skaista loma. Visgrūtāk būs ar pīpēšanu, jo man uz skatuves jāsmēķē, bet es jau piecus mēnešus, kā esmu atmetis.
Bet ja par Džilindžeru, tad viņš ir nežēlīgs režisors. Nesaku to tāpēc, ka īsti nepiederu viņa aktieriem, vēl pie viņa esmu spēlējis laikam tikai «Pīļu medībās» un «Killera dienasgrāmatā», katram režisoram ir savi vairāk vai mazāk iemīļotie aktieri. Bet tas attiecas uz jebkuru – ja uz nākamo mēģinājumu jāiemācās 20 lappušu teksts, tad tas ir jāiemācās. Nav variantu!
Taču viņš ir ļoti gudrs un spēcīgs režisors, to nevar noliegt. Džilindžers dod norādes, bet nekad nerāda priekšā. Viņa kredo ir: «Iemācies tekstu, bet pārējais jau atkarīgs no tava talanta.» Un pats tikai sēž zālē un skatās, un dod jaunas norādes. Bet aktieri rautin raujas spēlēt pie Džilindžera, jo viņš ir nežēlīgs tīri profesionālā ziņā, taču patiesībā mīl to aktieri. Citādi nemaz nevar uztaisīt labu izrādi. Labu varbūt, bet ļoti labu – nē.
– Tavu lomu saraksts šo desmit Liepājas gadu laikā sanācis krietni garš. Sākot ar pasaku varoņiem un beidzot ar Čaka dzejas tēliem.
No pasaku lugām ļoti patika izrāde «Brāļi», veidota pēc brāļu Grimmu pasaku motīviem. Tur nācās būt gan Vilkam, gan Zaķim, gan Kaķim un kam tik vēl ne. Žēl tikai, ka šo inteliģento bērnu izrādi ļoti ātri nācās norakstīt, jau pēc kādām 20 izrādēm. Tāda ir šī nežēlīgā kase, slikti arī tas, ka Liepājas teātrī nav mazās zāles, zināms taču, cik grūti pat Rīgā Dailei savu lielo zāli piepildīt ar skatītājiem.
– Ko tev visvairāk iznācis spēlēt?
Speciāli skaitījis neesmu, bet tā varētu būt titulloma Entonija Nelsona lugā «Cenzors» (redz, arī šo Valtera Sīļa iestudēto izrādi spēlējam nevis teātrī, bet viesnīcas «Promenāde» konferenču zālē). Tai ir arī savs īpašs emocionālais aspekts, jo tieši iestudēšanas laikā dzima viens no maniem diviem bērniem. Bet tēma tāda visai erotiski provokatīva, lai neteiktu vairāk.
Ļoti mīļš man ir Cēzars Caune no Pāvila Rozīša «Cepļa». Daudzi jauc ar Jāņa Lūsēna mūziklu Dailē, bet gandrīz tajā pašā laikā mums Liepājā bija savs «Ceplis», ko iestudēja režisors Juris Rijnieks, mans pedagogs vēl Kultūras akadēmijas laikos.
Pie savām pieskaitu arī Kārlēnu «Skroderdienās Silmačos», ko pirms vairākiem gadiem veidoja režisors Ivars Lūsis.
– Blaumani, sevišķi «Skroderdienas», jau katrs latvietis no galvas zina, ko gan tur jaunu parādīsi?
Tur jau tā lieta, ka mēs visu kapitāli noīsinājām, nogriežot visas Pičuka pirtiņas un citas trīs stundas garās pļāpāšanas, un iznāca ļoti jautra un pat nelatviski spraiga izrāde. Ļoti mūsdienīga, kaut gan man nav nekas arī pret vecajām tradīcijām.
– Izskaties tīri labi iedzīvojies Liepājā.
Man ir tik labi kolēģi. Visspēcīgākie. Tiesa, es nezinu, kāda ir virtuve Nacionālajā teātrī vai Dailē, bet uzskatu, ka Liepājas teātris tieši tagad ir viens no visspēcīgākajiem, ja ne pats spēcīgākais Latvijā. Varbūt nerunājot par Jauno Rīgas teātri, kur ir citas tendences. Profesionālā līmenī mēs esam ļoti augstu. Sevišķi, kad atnāca jaunais kurss. It kā jau man par to nebūtu iemesla priecāties, bet reāla konkurence ir vajadzīga.
– Ja esi pietiekami aizņemts pašreizējā repertuāra izrādēs, kāpēc vēl tev vajadzīgs «Kaspara Goda teātris»?
Vēl mums ir arī vokālā apvienība «Aģenti»: Edgars Pujāts, Marģers Eglinskis un es. Bet «Kaspara Goda teātris» (starp citu, K.Gods savulaik ir mācījies Jelgavas 1. vidusskolā) ir vienīgais neatkarīgais teātris ārpus Rīgas. Pirms nedēļas viesojāmies Jelgavas Valsts ģimnāzijā ar izrādi «Akmeņi». «K.Goda teātris» cenšas aizpildīt to nišu, kura Latvijā praktiski ir tukša, – teātris jauniešiem, faktiski pusaudžiem. Nevis pasakas, bet ļoti nopietnas lietas.
«Akmeņu» pamatā ir reāls notikums, bet lugu sarakstījuši divi Austrālijas dramaturgi – Stefo Nantsovs un Toms Līkoss. Izrādes sižets ir kā izmeklēšana, ko veic policija, atklājot divu pusaudžu nodarījumus, kas kļūst aizvien smagāki: sākot ar automašīnas aplaupīšanu un beidzot ar negribētu slepkavību. Sirdsapziņa un sods ir divas galvenās kategorijas šajā jautājumā. Noziedznieki ir pārāk jauni, lai saņemtu sodu, un tiesas zālē tiek atbrīvoti. Kāda būs viņu turpmākā dzīve, vai viņi jutīsies kā uzvarētāji? Un kādai vajadzētu būt sabiedrības attieksmei pret viņiem? ◆
