Jo vairāk virmo kaislības ap reģionālo reformu programmām un dažādiem novadu sakopšanas plāniem, proti, ap naudu, jo biežāk iedomājamies, kā mielot garu, ceļot gan savu, gan novada pašapziņu.
Jo vairāk virmo kaislības ap reģionālo reformu programmām un dažādiem novadu sakopšanas plāniem, proti, ap naudu, jo biežāk iedomājamies, kā mielot garu, ceļot gan savu, gan novada pašapziņu. Gluži vai viduslaiku pilsētvalstu līdzībās.
Nu jau labu laiku Latvijas pilsētu sejas vaibstos padomjlaiku pelēcību nomainījusi vēsturisko ģerboņu krāšņā buķete. Jo vairāk – kamēr rīdzinieki ievingrinās astoņsimtgadu jubilejas fanfarās, liepājnieki tikuši pie savas himnas, kas, saprotams, «pa jaunam» nebija jāraksta. Ar pirmajām «Pilsētā, kurā piedzimst vējš» taktīm top skaidrs, par kādu «vēju pilsētu» tiek dziedāts. Tomēr izrādās, ka dažus vējus Liepājā ne gluži labi ieredz.
Laikam jau ne viens vien Liepājas novada avīzes «Kursas Laiks» lasītājs nespēj iedomāties, ka šī «dziesmiņa» jeb Kalniņa un Čaklā «saltu prātu» kaltās rindas, kurās turklāt runa ir par dzeršanu, zārkiem un stabiem, būtu vēju pilsētas lepnā gara cienīga. Tā varot dziedāt vien krogā pie galda, bet dumpinieku gars turpmāk būs morāli pilnvērtīgs, skanot Paula un Petera veltījumam «Manai pilsētai».
Beigās iznāca gana dīvaini. Kad Liepājas Domes akceptētā himna tika ierakstīta un ar plašu vērienu atskaņota gadu mijā, liepājnieki atģidās, ka vispārzināmais Kalniņa un Čaklā kopdarbs pat simfoniskā versijā esot «bohēmisks», tātad nevar būt himna. Tad arī Paula un Petera cienītāji metās žēloties, ka pirms kanonizēšanas vietvalži par himnām viņiem neko neesot jautājuši.
Lai nu paliek Liepājas pašvaldības kultūrpolitikas dīvainības un socioloģiskās aptaujas, kas, cik var noprast, himnas sakarā tā arī netika veiktas. Lai paliek arī fakts, ka pašlaik abi autoru tandēmi mākslas un bohēmas virtuvē uzturas pamaz, taču bieži rībina kastroļus sabiedriski politiskajā virtuvē. Gan jau Liepājas pašvaldība par to padomāja. Tik un tā ar dziesmām, kuras dzied, ceļoties kājās, tam maz sakara. Vienmēr taču bijis tā, ka labi zināmas himniski cēlas notis ar laiku ieskanas ziepju operu meldiņos – ja himna «jāuzlabo» vai arī ja himniski jāaranžē viens otrs maršs vai šlāgerpopūrijs.
Paula un Petera «veltījums», protams, nebūtu jāuzlabo ne himnas, ne parastā versijā. Taču, tavu nelaimi, rīmes «Manai pilsētai» nav iegādājuši pat kaismīgie Liepājas bohēmiskās vēstures un realitātes noliedzēji. Tas nu arī pilsētas tēlam lāga nepiederas. Tomēr neatkarīgi no aptaujām nemaz nav saprotams, kādēļ no īsteni tautiska un neviltoti patiesa meldiņa, to par pilsētas himnu, nevis valsts, pasludinot, bija jāizmet rindas par dzintara latviešu krogos sēdēšanu un tamlīdzīgām izdarībām.
Kā zināms, buldogam griež ausis un cērt asti. Var jau būt, ka pēc šīs procedūras suņabērns izskatās pēc aristokrāta… Taču diez vai pēc suņa.
