Mieru, tikai mieru. Nekādu uztraukumu. Šodien varam būt pavisam mierīgi par to, ka Eiropas Savienības solītais struktūrfondu finansējums aizies līdz tiem, kam tas vajadzīgs.
Mieru, tikai mieru. Nekādu uztraukumu. Šodien varam būt pavisam mierīgi par to, ka Eiropas Savienības solītais struktūrfondu finansējums aizies līdz tiem, kam tas vajadzīgs. Tieši tā – kam tas ir vajadzīgs. Vienkāršāk sakot, varam pieminēt daudzreiz teikto par to, ka latvieši ir tauta, kas bez drāmām nav iztikusi. Līdzšinējie uztraukumi ir nevietā. Tiešām, prāts palika rāms, šonedēļ vērojot un klausoties Jāņa Dombura raidījumā “Kas notiek Latvijā?” i finanšu ministru, i viņa ministrijas ierēdni, i Investīciju un attīstības aģentūras direktoru. Vien sīciņš nemieriņš dvēselē pēc satiksmes ministra Zīles kunga vārdiem un redzot daudznozīmīgo smaidu brīdī, kad runa bija par lielā Briseles “piķa” dalīšanu un dalītājiem.
Cik var noprast, nopietni vīri teju gadiem to vien darījuši kā, galvas un dibenus nepacēluši, savos kabinetos taisījuši arvien labākus Latvijas valsts attīstības plānus, stratēģijas, projektus, likumus, noteikumus un nezin ko vēl. Citiem vārdiem sakot, viss tiek darīts pēc kāda jau iepriekš nosprausta plāna un dzelžainos grafikos. Nekādu uztraukumu. Protams, tas nekas, ka no nopietnu vīru saražotā uzņēmējam laukos vai pilsētā nekas skaidrāks netiek un viņš nevar nopietni sākt domāt par iespējamā ES finansējuma saņemšanu. Vairs jau nav runa par komunikācijas trūkumu starp dokumentu ražotājiem un naudas gribētājiem. Izrādās, pēdējie vienkārši ir pārāk slinki, lai parakņātos globālā elektroniskā tīmekļa dzīlēs un paši makšķerētu laukā nepieciešamo informāciju. Patiesībā ierēdņiem – dokumentu ražotājiem – nodokļu maksātāji maksā arī par to, lai pārējie saprot, kas jādara, lai laikus varētu sākt rosīties.
Pietiek parunāties ar kādu uzņēmēju, zemnieku vai pašvaldības darbinieku, un kļūst skaidrs, ka pie mums ir ļoti daudz “tupu ļaužu”, kas nemāk atrast un saprast nepieciešamo informāciju. Taisni brīnums, kur viņi rodas. Zemniekam nav jāblandās pa pasauli, lai rajona centrā internetā uzzinātu, kas nepieciešams, lai saņemtu ES līdzfinansējumu traktora vai graudu kaltes iegādei. Viņam jau tagad būtu jāzina, ka varbūt to nemaz nesaņems. “Zem četrām acīm” runājot ar atbildīgām personām par ministrijās tapušajiem plāniem un dokumentiem, ne reizi vien gadījies dzirdēt, ka faktiski liela daļa dokumentu ir vēl pusfabrikāti. Un nemaz nevar nopietni cerēt uz to pabeigšanu laikā.
Šajā vietā būtu jāpasaka vēl daži vārdi par Zīles kunga smaidu, runājot par naudas dalīšanu. Lai kā ilgus gadus bija pierasts lamāt pagājušo birokrātiski centralizēto lēmumu pieņemšanas un pārvaldes mehānismu, visi ārpus Rīgas vārds vārdā apgalvo, ka ko tādu vēl nebija piedzīvojuši. Pašreizējais finanšu plānošanas un pārvaldes mehānisms tiek pārveidots tā, lai bez “Rīgas akcepta” nebūtu iespējama ne mazākā kustība. Vismaz no diskusiju raidījuma televīzijā palika simtprocentīgi skaidrs, ka ES finanšu fondu līdzekļu piesaistei, pārvaldei un dalīšanai tiek veidots smags pārraudzības un pārvaldes mehānisms. Tas, ka ES finanšu līdzekļu administrēšanas modelis Latvijā būs smagnējs un kavēs projektu izskatīšanu, ir tikai pusbēda. Galvenais: tas prasīs arī atbilstoši “smagus” uzturēšanas līdzekļus. Pilnīgi iespējams, ka uzturēšanai vajadzīgie līdzekļi arī iekārdinājuši ierēdņus, kas izvēlējās tieši šo pārraudzības modeli. Pietiekami gards kumosiņš, lai turpinātos neskaidrība par to, kā varēsim “uz vietām” saņemt solīto ES finansējumu. Protams, kamēr nauda līdz turienei nokļūs, tā paliks arī attiecīgi liesāka. Galu galā dalītājiem arī jāēd.
