Brīvdienas pavadīt mājās, vispār neizkustoties, parasti negribas. Visbiežāk dodamies pastaigās no mājām netālajā Tērvetes dabas parkā, bet dažkārt gribas kaut ko neredzētu un interesantu. Meklējot kādu pastaigu maršrutu, uzdūros Zaņas dabas takas aprakstam. Pirmkārt, jau piesaistīja pats nosaukums, jo, jāatzīst godīgi, iepriekš par Zaņu neko dzirdējusi nebiju. Paskatoties kartē, top skaidrs, ka tā atrodas salīdzinoši tuvu, tātad – jādodas lūkot, kas tur labs redzams.
Kā vēsta pieejamā informācija, Zaņas pagasts atrodas Kurzemē, Saldus novada dienvidrietumu daļā, Ventas labajā krastā, Lietuvas pierobežā un robežojas ar Nīgrandes, Pampāļu, Kursīšu un Ezeres pagastu. Pašreizējais Zaņas pagasts, agrākais Zaņas ciems, izveidojies 1954. gadā, apvienojoties toreizējiem Ezeres pagasta Kreiju un Pampāļu pagasta Zaņas ciemiem.
Pa ceļam – palmu priede
Braucot uz Zaņas pagastu, kādu brīdi jau sāku justies vainīga par savu ideju doties uz šādu nezināmu apskates vietu, jo ceļš ir pabriesmīgs. Navigācija virza mūs maršrutā pa grants ceļu, kas lietainajā un siltajā ziemā, protams, ir pamatīgi izdangāts un bedrains. Izklaides braucienā uz dabas taku galīgi negribas palikt bez automašīnas. Atpakaļceļā gan esam gudrāki, braucam ar līkumu, bet pa normālu ceļu.
Turpceļā kādus padsmit kilometrus no galamērķa ieraugām norādi uz apskates objektu – palmu priedi. Nu ko – jāpiebrauc. Un tiešām uz lauka augošā priede jau pa gabalu redzama un atšķiras no ierastā priedes veidola.
Šī izrādās vienīgā dzīvā palmu priede Latvijā. Skatāma Kursīšu pagastā pie Baložu mājām. Tā ir unikāls dabas objekts – priede, kas dabiski ieguvusi palmas formu. Domājams, tā ir vēja slotas jeb “Raganu slotas” tālāka attīstības forma, kas radusies mutācijas rezultātā. Priedei ir biezs, lodveidīgs vainags 10 metru caurmērā, koka augstums – 13 metru.
Vēl mazliet pakratoties pa sliktas kvalitātes grants ceļu, beidzot nonākam Zaņā, kur mūs vispirms sagaida žigulīts ezera vidū. Taču līdz norādītajam dabas takas sākumam pie Zaņas dzirnavām vēl daži kilometri braucami. Novietojam automašīnu pie Zaņas dzirnavu dīķa, kurš, kā vēstīts aprakstos, izveidojies ap 1880. gadu, ceļot dzirnavas. Tas ir trešais lielākais dīķis Saldus rajonā, tā platība – 22,6 hektāri, garums – apmēram trīs kilometri, vidējais dziļums – aptuveni 2,4 metri. Krasti ir lēzeni, vietām pastāvi, apauguši ar kokiem, krūmiem, vidū mākslīgi izveidota saliņa – Indzele.
Takai nepieciešama reanimēšana
Taka sākas pie 1864. gadā būvētā dzirnavu aizsprosta, bet galapunktā atrodas valsts nozīmes dabas aizsardzības objekts – ģeomorfoloģiskais liegums. Dabas taka “Zaņas līkloči” izveidota Zaņas upes lejtecē netālu no ietekas Ventā. Aprakstos minēts, ka taka ir aptuveni 4,5 kilometrus gara. Šeit sastopamas retas un aizsargājamas augu sugas – mežloki, dzegužpuķes un citi –, lielas upes gliemeņu kolonijas, bebru takas un aizsprosti.
Informācija pagasta mājaslapā liecina, ka taku iesākts veidot 2002. gada rudenī, bet 2003. gadā sakārtots arī upes labais krasts. Maršruts sniedz iespēju aktīvi atpūsties dabā, iegūt izzinošu informāciju no neizsmeļamās dabas mātes krātuves un pasēdēt pie ugunskura īpaši iekārtotās atpūtas vietās. Tiktāl aprakstā viss šķiet skaisti, realitātē gan taka ir krietni laika zoba skarta. Laikam jau kopš tās izveides neviens īpaši nav piestrādājis pie uzturēšanas. Iespējams, minimāli tas darīts. Skaidrs, ka šādu taku uzturēšanai nepieciešami līdzekļi un ne vienmēr tie ir pietiekamā apmērā. Jau takas sākums ir ar krietni cietušām trepēm, bet tālāk vēl var tikt gana viegli. Takas malās saglabājušies pāris informatīvie stendi par augiem, kas šai vietā sastopami. Diezgan drīz paejam garām pirmajam paredzētajam tiltiņam (zinām, ka mums jāsasniedz trešais un jāšķērso upe, lai nāktu atpakaļ pa otru krastu), otrpus upei redzam iekārtotu estrādīti un solu rindas skatītājiem.
Diemžēl jau drīz vien izrādās, ka nākamais koka tiltiņš ir nošļūcis no balstiem un īsti vairs nav šķērsojams. Protams, varētu mēģināt to darīt, bet nav pārāk liela iekāriena riskēt, ņemot vērā, ka upe ir pamatīgi pārplūdusi – ar augstu ūdens līmeni. Nākas vien griezties apkārt un doties uz tiltiņu, kuram iepriekš esam pagājuši garām. Šķērsojam upi un nonākam pie minētās estrādes. Līst plīkšķēdams, bet šeit ir atpūtas vieta ar galdu un soliem, kas atrodas zem jumta, tādēļ izmantojam mirkli, lai piesēstu sausumā un iemalkotu līdzpaņemto tēju. Pēc tam vēl izlūkojam, kādas ir iespējas turpināt ceļu pa upes otru pusi, tomēr īsti tam piekļuvi neatrodam un nolemjam vien doties atpakaļ uz dzirnavu pusi pa ceļu.
Vēlāk sameklēju informāciju, ka ideja par dabas takas izveidošanu radusies Zaņas makšķernieku kluba biedriem, meklējot variantus, kā sakopt Zaņas dzirnavu dīķa krastus, kad tas ticis nodots makšķernieku apsaimniekošanā. Finansējums kluba iniciatīvai rasts Saldus rajona padomes un Baltijas–Amerikas partnerattiecību projektu fondā, rakstot projekta pieteikumu, līdzfinansējums – no Zaņas pagasta padomes un iekasētās naudas par licencēm makšķerēšanai Zaņas dzirnavu dīķī. Un tā tapis projekts 4,5 kilometru maršrutam gar upes kreiso krastu.
Nospriežam, ka takas apkārtne, pat ja tā netiks uzfrišināta, varētu būt glīta pavasarī, kad upes krastos zaļo dažādi augi. Šādā gadalaikā (ziemā, kas vairāk līdzinās rudenim) taka vairāk domāta ekstrēmu pārgājienu mīļotājiem, kas nebīstas ar visām drēbēm izpeldēties upē.
Piedevās – Ezere
Ja jau esam pašā Latvijas–Lietuvas pierobežā, izlemjam paskatīties vēl ko tuvējā apkārtnē un dodamies uz Ezeri. Automašīnu atstājam turpat pie skolas un ejam apmest loku pa kādreizējo muižas parku.
Vēstures fakti liecina, ka tagadējā Ezeres teritorija pēc Livonijas ordeņa valsts likvidēšanas 1575. gadā kļuva par Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera domēni. Ketleru dzimtas īpašumā muiža bijusi līdz 1793. gadam, kad Terēze Ketlere apprecējusies ar Reņģes muižas īpašnieku Vilhelmu Ašbergu. Viņš 1835. gadā, parādu spiests, pārdevis Lielezeres muižu, kas tolaik aptvērusi Ezeres, Pampāļu un Reņģes apgabalus, Pēterburgas bagātniekam ebrejam baronam Ludvigam fon Štiglicam. Štiglici, kas savulaik bijuši ievērojami Krievijā ar savu ekonomisko darbību, aktīvi veicināja Lielezeres saimnieciskās dzīves uzlabošanos. Paši īpašnieki gan nav uzturējušies Ezerē pārāk bieži, un muižu pārvaldījis pārvaldnieks de Tolls.
1871. gadā Lielezeres novads pārdots baronam Gustavam fon Nolkenam. Nolkenu, kuri pieņēmuši grāfu Reiternu titulu, īpašumā šis novads saglabājās līdz 1920. gada agrārajai reformai. Lielezeres muižas apbūve veidota 18. gadsimta beigās un 19. gadsimtā, muižas dzīvojamā ēka vairākkārt pārbūvēta. 20. gadsimta 50. gados veidota piebūve skolas vajadzībām. Arī šobrīd muižas ēkā atrodas skola – Ezeres pamatskola.
Parkā aizstaigājam arī līdz tur izvietotajam dižakmenim. Tā augstums ir 4,2 metri. Akmenī iekalts muižas pārvaldnieka barona fon Tolla vārds un gadskaitļi 1845–1855. Pēc nostāstiem, tie norāda akmens velšanas ilgumu vai arī laika posmu, kurā ierīkots parks. Akmens šurp atvelts no Vadakstes upes krasta.
Protams, jāaiziet arī līdz valstu robežai, un tad gan traki vējainajai un lietainajai svētdienai pastaigu pietiek.
