Domājot, par ko “Novadiņā” vajadzētu pastāstīt valsts dibināšanas svētku priekšvakarā, man ienāca prātā jelgavniece Velta Šimanska (dzimusi Gulbis), kuras agrā jaunība iekrita tā sauktajos Latvijas baigajos gados.
Domājot, par ko “Novadiņā” vajadzētu pastāstīt valsts dibināšanas svētku priekšvakarā, man ienāca prātā jelgavniece Velta Šimanska (dzimusi Gulbis), kuras agrā jaunība iekrita tā sauktajos Latvijas baigajos gados. Tomēr, kā veca gudrība māca, Velta ir izaudzinājusi dēlu, droši vien arī iestādījusi ne vienu vien koku, bet šoreiz vairāk par to, kas saistās ar domu par Latvijas valsti. Te viņa ir parādījusi drosmi, ar kādu droši vien mūsu senči ir situši čūskas.
Velta uzauga strādnieku ģimenē un valstiskajā audzināšanā pirmā vietā liek savu Dārtas meiteņu pamatskolu. “Mēs esam lasītāju paaudze, mums patika lasīt grāmatas,” sarunā piebilst Veltas vīrs Valdis. Virza, Blaumanis, Skalbe, Breikšs – tie bija vārdi, ar kuriem patriotisms ieauga tik dziļi sirdī, ka tā spēja izturēt daudz. Latvijas pirmajā okupācijas gadā Velta pārdzīvojusi mīļāko Dārtas pamatskolas skolotāju arestus un zaudējumu. Ienākot vāciešiem, viņai, neskatoties uz mātes atrunām, pietika dūšas iet glābt kādu ebreju draudzenīti, kas agrāk dzīvoja kaimiņos. Diemžēl viņa atrada šīs fabrikantu ģimenes dzīvokli jau izdemolētu un tukšu. 1944. gada 27. jūlijā, Svētes pļavās slēpjoties no padomju bumbvedēju uzlidojuma, Velta pieredzēja Jelgavas degšanu. Un tad 1945. gada vasarā sešpadsmitgadīgā meitene nolēma jau organizēti pretdarboties tiem, kas bija iznīcinājuši Latvijas valsti. Kopā ar septiņpadsmit vienaudžiem viņa iestājās pagrīdes grupā, kas ietilpa plašāka vēriena organizācijā Triju zvaigžņu kolonā.
Kas bija Triju Zvaigžņu kolona?
Tagad, atceroties šo laiku, Velta un viņas vīrs Valdis domās pieļauj, ka šādas organizācijas radīšana, iespējams, bija čekas provokācija. Šā paša 1945. gada 6. novembrī Jelgavas jauniešu grupa tika apcietināta un tas pats 25. oktobrī notika ar tiem, kas darbojās Rīgas Triju zvaigžņu jaunatnes organizācijā, kurā darbojās Valdis Šimanskis.
Kā atceras Velta, aizdomīgi bija tas, ka pagrīdē iesaistītajiem jauniešiem īsi pirms tā saucamajiem oktobra svētkiem it kā no Rīgas vadības tika dots rīkojums savākt ieročus un doties mežā pie partizāniem. Cik gan saprātīga būtu šādu militāri neapmācītu padsmitnieku darbošanās tik bīstamā veidā!? “Dabīgi, ka mēs neviens mežā neiegājām. Un tā tas arī pieklusa,” saka Velta.
Ko tad darīja šī Jelgavas skolēnu pagrīdnieku grupa? Vēlu vakaros, jo naktīs pa sagrauto pilsētu, sevišķi meitenēm, bijis bailīgi staigāt, viņi līmēja proklamācijas. Vēl viens labais darbs bija slepus savākt zīmītes, kas nāca no leģionāru gūstekņu nometnes, kas atradās tagadējā RAF rajonā. Šos izmisumā rakstītos sūtījumus vajadzēja pārsūtīt norādītajiem adresātiem. 5. novembrī – dienu pirms sava aresta jaunieši kādā izdegušā mājā sarīkoja dzejas vakaru. “Skatuves” fonā uz melni nokvēpušās sienas ar lieliem burtiem bija rakstīts: “Tev mūžam dzīvot Latvija!”
1946. gada 21., 22. un 23. maijā Rīgā notika Kara tribunāls, kas pasludināja Veltai Gulbis desmit ieslodzījuma gadu. Izejot no tiesas mājas un kāpjot automašīnā, jaunieši dziedājuši “Jel cīnies, draugs, lai latvju zobens/ Pret ienaidnieku spoži mirdz”. Skaļi, tā lai dzird pie nama dārzā sanākušie tiesājamo tuvinieki.
Stipro prieks Noriļskā
Par to, kādas ciešanas Jelgavas meitenēm bija deviņu gadu garumā jāpārvar lēģeros Urālos, Noriļskā, Mordovijā, ir saistošā valodā aprakstīts šoruden izdotajā Veltas Šimanskas atmiņu grāmatā “Tas bija toreiz…”, par kuras iznākšanu “Ziņas” jau rakstīja un kas vēl ir atrodama grāmatnīcās. Daudz pieredzējušais politiski represēto apvienības “Staburadze” vadītājs Ilmārs Uzāns uzsver vienu – Velta Šimanska ir piedalījusies 1953. gada vasarā notikušajā Noriļskas ieslodzīto streikā, ar ko tika panākts samērā daudz, galu galā arī atbrīvošana pirms Staļina laikā piespriestajiem termiņiem.
Velta stāsta: “Kad nomira Staļins, bija tāda gaisotne, ka kaut kas var mainīties. Nezinu, kas bija organizatori, taču kādu rītu, kad mēs jau gatavojāmies uz izvadi, no blakus zonas, kur atradās vīrieši, kas strādāja ķieģeļu rūpnīcā, ruporā atskanēja saucieni: “Neejiet darbā! Sākt badastreiku!” Prieka bija daudz. Mēs ar draudzeni Mārīti ieskrējām atpakaļ barakā un aicinājām pievienoties vīru protestam. Es arī biju viena no tām, kas ar naglām aizsita ēdnīcas durvis. Apmēram pēc nedēļas no Maskavas ieradās komisija, kas uzsāka sarunas ar ieslodzīto parlamentāriešiem. Komisija apsolīja diezgan daudz, taču drīz pēc tās aizbraukšanas Noriļskas vietējā administrācija parlamentāriešus arestēja, un streiks sākās no jauna. Tad jau virs zonas parādījās sarkani melnais karogs, kas simbolizēja “Brīvība vai nāve””
Streika vadību uzņēmusies kāda ukraiņu meitene Oļesja. Toreizējo vienotību Velta salīdzina ar mūsu 1991. gada barikāžu laiku. Streiks sieviešu zonā beidzās ar to, ka kareivji ar ūdensmetējiem uzbruka ap trīstūkstoš cilvēku lielam pūlim, kas ciešā lokā bija ieskāvis vienu baraku. Ūdens nogāza cilvēku mūri. Sievietes tika sistas, izkliedētas tundrā un galu galā sadalītas pa citām zonām. Velta Šimanska nonāca Mordovijā, no kurienes tad 1955. gada 18. janvārī viņu atbrīvoja. Šāda Jaungada dāvana tika jauniešiem, kas savulaik tika tiesāti, būdami nepilngadīgie. Drīz tika atbrīvots arī Valdis, kuram Velta bija rakstījusi dzejoļus. Taču viņam uz mūžu bija aizliegts atgriezties Latvijā. Protams, laiki mainījās, tomēr liktenis izveidojās tā, ka abi mīlētāji apprecējās tikai 1989. gada 18. martā.
Ja kāds sauktu uz badastreiku
Kad Veltai Šimanskai jautāju par to, kāda ir sajūta tagadējā Latvijā, viņa atbildēja: “Reizēm man liekas, ka es nedzīvoju brīvā Latvijā. Es tomēr gaidīju daudz vairāk. Man ir žēl to cilvēku, kas šodien nevar būt paēduši, jo viņiem ir jāsamaksā par dzīvokli. Tās jaunās ģimenes, kas nevar atļauties laist pasaulē vēl kādu bērnu, jo tam nevar pietiekošo nopelnīt. Ar vīru dzīvojam salīdzinoši labi, jo mums ir palielinātā politiski represēto pensija. Bet daudziem ir sliktāk. Kas pie tā ir vainīgs? Es šeit nevaru samierināties ar pašu vēlētās, barikādēs aizstāvētās varas, valdības atšķirtību no tautas. Skatos uz jauno rātsnamu Vecrīgā – strūklakas, dārgi apartamenti un riņķī sēta. It kā uzlikta pret teroristiem, spridzinātājiem, taču man liekas, ka tā domāta tādēļ, lai netiktu klāt nabagi. Mūsu Kārlis Ulmanis pienāca pie zemnieka, sasveicinājās, aprunājās. Viņam tādas barjeras nevajadzēja. Es no atmodas sākuma gadiem atceros arī Eināru Repši. Kad viņš nāca pie varas, es tomēr cerēju, ka kaut kas pagriezīsies, tomēr pagaidām to nejūt. Ja kāds mani atkal sauktu uz streiku, es droši vien ietu. Es gribu dzīvot brīvā Latvijā!”
Par to iešanu streikot Veltas kundze beigās piebilst, ka tik radikāli gluži nav, tomēr Latvijā pašlaik notiekošo nepieņem sirds.
