Iveta Grigule, 11. Saeimas deputāte, ZZS Latvija ir vienīgā vieta uz pasaules, kur mūsu tauta var kopt savas nacionālās vērtības un kultūru, kur var runāt latviešu valodā, kur no paaudzes paaudzē vairot tautas spēkus un apjomu. Katras tautas izdzīvošana ir atkarīga no arvien dzimstošiem bērniem. Latviešu tautas pieaugumam ir jābūt mūsu valsts un nācijas visbūtiskākajai prioritātei. Un tāpēc, šobrīd, veidojot valsts budžetu 2012. gadam, viena no svarīgākajām lietām ir atbalsta sistēmas izstrāde māmiņām, par kuru pēdējā laikā daudz tiek diskutēts. Ja mēs zaudēsim jauno paaudzi – bērnus un mazbērnus, tad ar laiku no Latvijas paliks tikai nosaukums, bet nācijas nebūs.
Igauņu vadošie politiķi šajā jautājumā visi ir vienoti: „Jautājums par māmiņu algām un atbalsta ģimenēm nav diskutējams, jo tie ir mūsu valsts prioritāte Nr. 1! Atbalsta saglabāšana ir tautas izdzīvošanas un izaugsmes jautājums.” Igaunijas piemērs skaidri parāda šādas attieksmes rezultātu – 2010. gadā Igaunijā pēdējo gadu laikā pirmo reizi fiksēta pozitīva izaugsme dzimstībai attiecībā pret mirstību, kopš ir valsts atbalsts ģimenēm, bērni dzima daudz vairāk kā iepriekš.
Lai panāktu līdzīgus rezultātus, mums nekas jauns nav jāizdomā, bet vienkārši jāatver acis un jāpaskatās ziemeļu virzienā. Jāsāk ar nelieliem, konkrētiem soļiem. Piemēram – bērnam valsts pabalsts Latvijā ir 8 lati, bet Igaunijā par pirmo un otro bērnu tiek izmaksāti 14 lati, bet par trešo un nākamajiem – 40 lati mēnesī. Daudzbērnu ģimenēs (trīs bērni un vairāk) vecākiem tiek piešķirti papildus nodokļu atvieglojumi: ar nodokļiem netiek aplikti 385 lati par katru bērnu. Un ir vēl arī citas lietas. Valdība Tallinā ir ar skaidri izteiktu politiku – atbalstīt kuplākās ģimenes, gādāt, lai igauņu uz šīs zemes būtu vairāk un vairāk.
Mūsu valstīm ir ļoti daudz līdzīgu likteņu. Igauniju tāpat kā Latviju skāra padomju varas degradējošā politika, pārkrievošanas mēģinājumi. Pēc neatkarības atgūšanas Igaunija uzņēma kursu uz savas valsts pilsoņu labklājības celšanu ne tikai deklaratīvā līmenī, bet ar konkrētiem darbiem veicinot nācijas atdzimšanu. Mēs savukārt vairāk runājām par demogrāfiju un izmiršanu, rakstām koncepcijas, kamēr igauņi no pirmās dienas nelieliem, bet arvien noteiktākiem soļiem iet uz priekšu, pilnveido pabalstu sistēmu, kas bauda plašu sabiedrības atbalstu. Ņemot vērā iepriekš teikto, vēl un vēl jāuzdod jautājumu: Kāpēc lieta buksē un nemitīgi skan tik daudz iebildumu? Skan pat apgalvojumi, ka nevajag neko īpašu darīt, lai Latvijā veicinātu dzimstību. Arī jaunā labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība) nesteidz ko uzsākt šajā virzienā, tik atrunājas, ka līdz 2013. gadam neko nevarēsim mainīt.
Un tad nu man gribas teikt visiem tiem, kas sit pie krūts un skaļi sauc – nauda nav galvenais, no pabalstiem nav atkarīgs tas, vai bērni dzims vairāk vai mazāk! Nē, pabalsti un māmiņu algas ir ļoti nozīmīgs arguments daudzām jo daudzām jaunajām ģimenēm sadūšoties bērniņam.
Uzskatu, ka pusotru gadu no bērna piedzimšanas vienam no vecākiem
katru mēnesi jāsaņem tāda pati alga, kādu līdz mazuļa piedzimšanai viņš
saņēma savā darba vietā. Tādējādi mēs iedvesīsim jaunajām ģimenēm
pārliecību par to, ka nav nepieciešamības atlikt bērna dzimšanu, pie tam
šajā visatbildīgākajā brīdī mēs atvieglojam dzīvi vecākiem, tātad – arī
mazulim. Tieši attieksme pret bērniem un sirmgalvjiem parāda kāda ir
valsts nostāja pret savu nākotni, jo valstij, kura nezin savu pagātni,
kura nerūpējas par pagātni, nav nākotnes. Tieši tāpat kā valstij, kura
nerūpējas par šīs pagātnes un pieredzes glabātājiem – vecajiem cilvēkiem.
Strādāsim kopā pie galvenajām lietām – darba vietām, pabalstiem, pensijām. Šajos jautājumos ir jābūt vienotiem. Ir lietas, kurām mēs varētu nepiekrist, piemēram, atomstacijas būve vai mūsu puišu misijas pagarināšana Afganistānā. Šodien ir jāliek kopā politiskā griba, apzinoties, ka budžeta prioritātes sākas ar labvēlību pret ģimenēm ar bērniem un pret mūsu vecajiem cilvēkiem.
