Ir publiskots Vides un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotais informatīvais ziņojums
“Par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģionu attīstību Latvijā pēc 2020.
gada”. Tas paredz sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģionu reformu, pārejot
no līdzšinēji desmit uz pieciem atkritumu apsaimniekošanas reģioniem. Saskaņā
ar iecerēto reformu ir plānots piecos sadzīves atkritumu poligonos likvidēt
atkritumu deponēšanas funkciju un centralizēt apsaimniekošanas sistēmu.
Īpaši gribu pievērst uzmanību plānam likvidēt Zemgales
atkritumu apsaimniekošanas reģionu un slēgt tā vienīgo (valsts otru lielāko)
šāda veida atkritumu deponēšanas poligonu “Brakšķi”, kura attīstībai ir
pieejamas gan nepieciešamās zemes platības turpmākai tehnoloģiskās attīstības
nodrošināšanai, gan arī ir fiksēts pieaugošs apstrādājamo atkritumu apjoms,
kuru pieved no tuvējām Zemgales reģiona
pašvaldību teritorijām.
Piedāvātā reforma, manuprāt, ne tikai negatīvi ietekmēs
vidi un tautsaimniecību kopumā bet var būtiski ietekmēt arī nacionālās drošības
aspektus. Par to,
šķiet, nav aizdomājušies Atkritumu apsaimniekošanas reģionu reformas autori.
Runā,
ka drosmīgi ir tie, kas zina visu vai nezina neko. Aizvadītajos pāris gados mēs
arvien biežāk dzirdam arī par politiskās drosmes nepieciešamību, veicot
kardinālas reformas. Lozungs skan kā atbilde uz satrauktiem jautājumiem, kad
citu argumentu, šķiet, pietrūkst. Salīdzinot šogad VARAM paspārnē apstiprinātos
dokumentus “Latvijas stratēģija klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050.
gadam” un jau pieminēto ziņojumu par atkritumu apsaimniekošanas reģionu
attīstību, neviļus rodas jautājums, kas tiem ir kopīgs? To vienlaicīga tālākvirzība
ar revolucionārām metodēm ir neticama drosme vai muļķība?
Plāns
paredz iekļaut gandrīz visas esošajā Pierīgas un visas Zemgales pašvaldības
jaunveidojamā Viduslatvijas atkritumu apsaimniekošanas reģionā. Jāuzsver, ka
pašlaik šajā teritorijā dzīvo viens miljons(!), jeb vairāk nekā puse visu
Latvijas iedzīvotāju. Plāna autori iecerējuši radīt mega superreģionu, kam tiek
prognozēts gan iedzīvotāju skaita pieaugums, gan rosīga saimnieciski ekonomiskā
attīstība, saražoto atkritumu daudzumam pieaugot par 34% līdz 2035. gadam.
Manuprāt, valsts reģionu, kurā ir vislielākais iedzīvotāju blīvums, ir visnozīmīgākā
tautsaimniecība un tiek saražots 62% (!) visu atkritumu, nedrīkst atstāt tikai
vienu poligonu. Daugavas kreisajā krastā esošo un administratīvi teritoriālo
reformu kontekstā jau apvienoto pašvaldību – Bauskas novada, Dobeles novada,
Jelgavas pilsētas, Jelgavas novada, Ķekavas novada, Mārupes novada un Olaines
novada – saražoto atkritumu ikdienas transportēšana pāri Daugavai uz Getliņu
poligonu nav saprātīga un ilgtspējīga iecere.
Kas notiks ja kādu ārkārtas
apstākļu rezultātā tiek traucēta satiksme pār Daugavas tiltiem Rīgā? Vai grūti iedomāties kā pieaugs satiksmes
negadījumu risks uz nacionālās nozīmes autoceļiem un tiltiem vai Rīgas HES
dambja? Kā tas korespondē ar VARAM izstrādāto un gada sākumā apstiprināto
stratēģiju klimatneitralitātes sasniegšanai un drošas dzīves radīšanu Latvijas
iedzīvotājiem? Zemgales atkritumu apsaimniekošanas reģiona pašvaldībās savāktos
atkritumus nogādājot atbildīgās ministrijas informatīvajā ziņojumā piedāvātajā
poligonā “Getliņi”, transportēšanas attālums no katras iesaistītās pašvaldības
caurmērā pieaugs par apmēram 120 km.
Būs jāpalielina atkritumu autoparks,
pieaugs katra reisa laiks apmēram par 4 stundām. Vai tā būtu
klimatneitralitātes sasniegšanas stratēģija VARAM izpratnē? Lieka atkritumu
vizināšana pa Latvijas ceļiem, Rīgas ielām un tiltiem radīs jaunus sastrēgumus,
arī jaunu vides piesārņojumu ar auto izplūdes gāzēm, it sevišķi galvaspilsētā,
kas jau pašlaik nespēj izpildīt ES gaisa tīrības prasības. Iecere ir izteikti
videi nedraudzīga, nonāk klajā pretrunā ar arī šogad VARAM izstrādāto un
Ministru Kabinetā apstiprinātā Nacionālā enerģētikas un klimata plāna 2021. –
2030.g. nostādnēm, samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu. VARAM
izstrādātā un Ministru Kabineta apstiprinātā Latvijas stratēģija
klimatneitralitātes sasniegšanai taču sola ieguvumus iedzīvotāju veselībai,
gādājot par gaisa kvalitātes uzlabošanu, īpaši pilsētās.
Jāatgādina,
ka Zemgales vienīgā poligona “Brakšķi” teritorijā esošā nešķiroto sadzīves
atkritumu šķirošanas stacija ir viena no pirmajām Latvijā, kurā tiek ražots no
atkritumiem iegūtais kurināmais (NAIK), kas šobrīd tiek piegādāts cementa
ražotnei Brocēnos.
Somijas uzņēmums SIA “Fortum” Latvija jau šobrīd ir
izstrādājis siltumenerģijas ražošanas modernizācijas projektu, kas
siltumenerģijas ražošanā paredz izmantot no atkritumiem iegūtu kurināmo,
investējot 3 – 5 miljonus eiro tehnoloģijās, kas nodrošinās atkritumu pārstrādi
enerģijā cilvēkiem un videi nekaitīgā veidā. Projektā paredzēta sadarbība ar
“Brakšķi” apsaimniekotāju kā ilggadēju NAIK ražotāju, kas no Poligona
šķirošanas stacijas piegādās kurināmo, nodrošinot, ka Jelgavas atkritumu
apsaimniekošanas sistēma būs viena no modernākajām Latvijā un pilsētā tiks
nodrošināts pilns aprites ekonomikas cikls, būtiski samazinot poligonā
apglabāto atkritumu apjomu. Savukārt slēdzot deponēšanas poligonu “Brakšķi”,
Zemgales reģionā radītie atkritumi būs jātransportē uz Getliņiem, bet NAIK
jātransportē atpakaļ uz Jelgavu. Tas nav loģiski, ekonomiski lietderīgi un
ilgtspējīgi. Vai tas atbilst VARAM izstrādātās stratēģijas klimatneitralitātes
sasniegšanai definētajām vadlīnijām, veicināt valsts enerģētiskā drošību,
samazinot atkarību no fosilo energoresursu importa un pārejot uz vietējiem
energoresursiem?
Vai
visi zina, ka Getliņu poligona ietilpība ir teju izsmelta un tā darbība ar
esošo Pierīgas atkritumu apsaimniekošanas reģiona radīto atkritumu daudzumu bez
papildu ieguldījumiem ir iespējama vēl tikai dažus gadus? Turklāt atkritumu
poligons “Getliņi” atrodas uz kūdras purva. Šādos ģeoloģiskajos apstākļos
atkritumu deponēšana ir dārga, jo paredz 4 metrus bieza kūdras slāņa izsmelšanu
un aizstāšanu ar biezu māla slāni, kas būtiski sadārdzina jebkuru poligona
paplašināšanu. Savukārt, Brakšķu poligonam ir veiksmīgs teritoriālais
novietojums, tā gruntsūdeņi labi aizsargāti un tas bez papildu ieguldījumiem
var darboties vēl 14 gadus. Pie tam, Vides pārraudzības valsts birojs ir pieņēmis
lēmumu par pētījumu un organizatorisko pasākumu kopumu, kas Brakšķos ļautu
izveidot jaunu atkritumu krātuvi blakus esošajam poligonam ~ 10 ha platībā,
kuras provizoriski aprēķinātā kapacitāte ir ~ 1 333 000 m3 jeb 1 600 000 tonnas
un paredzamais krātuves kalpošanas laiks – 80 gadi.
Vēlos
pievērst uzmanību, ka Getliņu poligonā šobrīd jau realizācijas stadijā atrodas
bioloģisko atkritumu pārstrādes projekts. Tas paredz tikai Pierīgas esošajā
reģionā radīto atkritumu pārstrādi, kas acīmredzami nespēs apkalpot no Zemgales
pašvaldībām atvestos atkritumus. Vēl vairāk, Getliņu bioloģisko atkritumu
pārstrādes projektā šobrīd nav droši zināma smaku izplatības ietekme uz
iedzīvotāju dzīves kvalitāti Rīgas pilsētā, Salaspils novadā un Stopiņu novadā,
kuru apdzīvotās teritorijas samērā cieši pieguļ Getliņu poligonam. Daudz
neskaidrība vēl būs jāatrisina arī saistībā ar bioloģisko atkritumu
pēcfermentācijas substrāta gala utilizāciju. Arī tas būs jāaizved uz iestrādes
vietām. No Zemgales reģiona klāt nākošie atkritumi problēmu vēl vairāk saasinās,
iespējams, radīs strupceļu.
Savukārt, poligonā “Brakšķi” jau ir izbūvēta
bioloģiski noārdāmo sadzīves atkritumu bioenerģijas šūna biogāzes ražošanai un
izmantošanai enerģijas ieguvei, kā arī bioloģiski noārdāmo atkritumu kompostēšanas
laukums, kuru darbība Zemgales reģiona poligona slēgšanas gadījumā tiks
apdraudēta. Turklāt, “Brakšķu” apsaimniekotājs šogad ir iesniedzis CFLA
projekta pieteikumu bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes iekārtas izveidei
poligonā, ievērojot reģionam nepieciešamās jaudas un vajadzības, ar mērķi
attīstīt bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādi, veicināt atkritumu
vairākkārtēju izmantošanu Zemgales atkritumu apsaimniekošanas reģionā. Projekta
īstenošana, saglabājot reģionālo poligonu, veicinās normatīvo aktu izpildi, lai
samazinātu apglabāto atkritumu apjomu, palielinātu atkritumu pārstrādes
īpatsvaru, kā arī atgrieztu daļu no atkritumos izmestā tautsaimniecības apritē.
Ļoti
dīvains informatīvais ziņojums, ļoti dīvains Ministru kabineta lēmumprojekts.
Lai cik dīvains nebūtu minētais lēmumprojekts, tas tiek virzīts uz priekšu vēja
spārniem. Kam tas varētu būt izdevīgi?
Kāpēc tāda steiga? Un ja nu pēkšņi gadās tā, ka atkritumu apsaimniekošanas mega
superreģions nonāk privātā kontrolē kādam ārvalstu atkritumu
megaapsaimniekotājam? Vai atkritumu krīze Neapolē jau piemirsusies? Un ja nu
šis privātais apsaimniekotājs to par taisnīgu atlīdzību pārdod kādai Latvijai
„draudzīgas” kaimiņvalsts kompānijai? Kā tas var ietekmēt drošību Latvijā? Es ceru, ka uzbrukumi pašvaldību uzņēmumiem,
kā neveselīgiem, brīvā tirgus konkurentiem ir tikai sagadīšanās un Latvijas
ostu pārvaldības modeļa maiņa no pašvaldībai un valstij piederošas uz komerciālo
ir tikai nejaušība.
Līdzīgu riska analīzi varētu veikt arī par
Austrumlatgales un Dienvidlatgales atkritumu apsaimniekošanas reģionu
apvienošanu, atstājot visu jaunveidojamo Latgales reģionu ar vienu poligonu
„Cinīši” pie Latvijas un Lietuvas robežas. Bet te raugi, zeme zem poligona jau
tagad pieder privātpersonai!
Ja
lēmumi dažkārt ir muļķīgi, videi un iedzīvotājiem nedraudzīgi. To var vēl
mēģināt attaisnot ar zināšanu un pieredzes trūkumu. Bet, ja tie var izvērsties
par kaitniecību nacionālās drošības interesēm, tie būtu savlaicīgi jānoliek
dienasgaismā, jāanalizē bez steigas, pamatīgi un atklāti, lai līdz galam
saprastu, kas ir „lācītim” vēderā.
Foto: no arhīva
