Ir vēl mūsu dienās cilvēki, kuri savā acī neredz baļķi, bet cita acī ierauga skabargu. Viens no tādiem cilvēkiem manā izpratnē ir Aigars Kalvītis – ekspremjers un Tautas partijas boss.
Lasu «Lauku Avīzē» un «Zemgales Ziņās» (droši vien lasāms arī citās) viņa kārtējos naida izvirdumus pret KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu. Protams, nav viņš bez grēka, vajadzēja nodrošināt iekšējo kontroli, regulāru auditu un nepieļaut to, kas noticis. Viņš nesaprata, ka šodien ir riskanti uzticēties pat it kā visgodīgākajam cilvēkam, naudas priekšā reti kurš spēj noturēties. Mans mērķis nav nedz attaisnot Loskutovu, nedz pamatot viņa neaizskaramību. Kaut gan, lemjot par viņa atstādināšanu no amata, vajadzētu pieiet nevis no personīgajām ambīcijām, kā to dara Kalvītis, bet valsts viedokļa un viņa darbību izvērtēt kompleksi. Loskutova kļūdām iestādes iekšējā darbībā jāliek pretī tas pozitīvais, ko KNAB viņa vadībā veicis, pildot savas pamatfunkcijas. Un tur jau tas suns aprakts. Tad pozitīvā izrādītos daudz vairāk (pat pārāk daudz, kas acīmredzot uztrauc tādus kalvīšus) nekā negatīvā. Tie, kas Loskutovu cēla amatā, cerēja, ka viņš būs paklausīgs un rātns zēns, bet kļūdījās. Viņš izrādījās neērts un traucējošs pie varas esošajiem naudas maisu kalpiem. Un vai ko tādu var piedot!? Kapitālisma valstī, kur viss pakļauts naudas dievam, nav vietas godīgumam. Tāpēc arī Kalvītim nav lielāka ienaidnieka par Loskutovu. Pirmais cīņas raunds beidzās 1:0 par labu Loskutovam, bet baidos, ka otrajā Kalvītis viņu tomēr nokautēs. Diemžēl. Protams, neaizvietojamu cilvēku nav. Loskutova vietā, ja gribētu, atrastu citu piemērotu darbinieku, bet tāds jau nav mērķis. Mērķis ir sameklēt piemērotu marioneti, kas traucētu runas vīriem taisīt rebes. Un tad – ardievu, KNAB!Ja salīdzinu šo abu vīru grēkus, Loskutova skabarga nobāl Kalvīša baļķa priekšā. Es nerunāšu par vēlēšanu likuma piešmaukšanu un citām Kalvīša un viņa partijas šmucēm. Minēšu tikai vienu vienīgu grēku, kas pārvelk svītru visam pozitīvajam, ko Kalvītis varētu būt valsts labā izdarījis. Ar to domāju bēdīgi slaveno robežlīgumu ar Krieviju, par kura tēvu viņu varētu uzskatīt. Atdot jeb iztirgot bez kādiem nosacījumiem un pretieguvumiem valsts teritoriju, tas, manuprāt, robežojas ar valsts nodevību, par ko jau iestājas kriminālatbildība. Ja tā nav valsts nodevība, tad man ir jautājums – kas tad ir valsts nodevība? Lūk, tas ir tas baļķis. Tāpēc domāju, ka Loskutovu varētu kritizēt, bet tikai ne Kalvītis. Viņam nav tādu morālu tiesību.
