Pievienojoties vispārējām bažām par ekonomisko krīzi valstī, «Zemnieku saeima» aicina valdību un valsts institūcijas taupīt valsts resursus un veicināt ražošanu, atvieglojot birokrātiskos apgrūtinājumus lauku saimniecībām.
Biedrība apkopojusi datus par lauksaimniekiem pildāmajām prasībām. Lauku saimniecības pārrauga un kontrolē 14 dažādas institūcijas, kas visas kopā pieprasa milzu dažādu dokumentu daudzumu. Biežākie kontrolieri ir no institūcijām, kas tieši saistītas ar lauksaimniecisko darbību, – Lauku atbalsta, Pārtikas veterinārā, Augu aizsardzības dienesta, Lauksaimniecības datu centra, Ciltsdarba valsts inspekcijas. Taču lielākās galvassāpes sagādā un smagākos kompromisus prasa ar lauksaimniecības sektoru tieši nesaistītas institūcijas: Valsts ieņēmumu dienests, Valsts darba inspekcija, Autotransporta direkcija, Valsts vides dienests, Centrālā statistikas pārvalde, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, Valsts tehniskās uzraudzības aģentūra, Valsts būvinspekcija. Savu artavu birokrātijas vairošanā dod arī pašvaldības.Turklāt katra kontrolējošā iestāde uzskata, ka tās jautājumi ir vissvarīgākie. Tas ir kā skolā – katra skolotāja uzdod savus mājasdarbus un liek atzīmes, neņemot vērā, kas prasīts pārējos mācību priekšmetos. Katra institūcija, šķiet, pieņem, ka tās jaunos dokumentus «Latvijas Vēstnesī» visi ir izlasījuši. Katra domā, ka bukletus, kas atstāti centrālajā birojā uz galda, ir lasījis ikviens vistālākajā Latvijas nostūrī. Daudzi ierēdņi joprojām dzīvo ilūzijā, ka internets ir visās lauku saimniecībās un ka tieši viņu mājas lapa ir pirmais logs, kurā zemnieks ielūkojas katru rītu. Protams, nezināšana nevienu neatbrīvo no atbildības, taču tam slogam jābūt samērojamam un attaisnojamam. Nereti saimniecībās vairākas institūcijas kontrolē vienu un to pašu. Samazināt birokrātisko slogu varētu, pieļaujot daudzo papīra reģistru un žurnālu elektronizēšanu. Protams, mēs zinām, ka ierēdņi dara labu un vairums – centīgi. Arī atsevišķas institūcijas mēģina saskaņot no lauksaimniekiem pieprasāmo birokrātijas apjomu. Taču kopumā tā visa ir par daudz – zemniekiem atliek aizvien mazāk laika pamatdarbam ražošanā.Tiek ieviesti taupības pasākumi valsts sektorā. Šo brīdi ir vērts izmantot, lai pārvērtētu aktivitāšu lietderību lauksaimniecības jomā. Kontroles institūciju ir pārāk daudz, turklāt tās uzņēmējiem nevis palīdz, norādot uz kļūdām, bet gan kavē darbu, tādējādi bremzējot arī ekonomikas atgūšanos. Lai nodrošinātu kārtību sektorā, pietiktu tikai ar daļu no visa šā birokrātiskā sloga. Turklāt – jo lielāks ražotājs, jo vairāk kontroļu. Tikai nezin kādēļ pārbaudes aktivizējas tieši tad, kad lauksaimniecībā ir aizņemtākais darba laiks – ražas novākšana.
