Decembra vidū Latvijas Pašvaldību savienības kolēģu rosināts divas dienas dzīvoju Briselē, kur notika Eiropas Savienības Reģionu komitejas 93. plenārsesija. kas, apspriežot ES finanses laika posmam no 2013. līdz 2020. gadam, akceptēja Baltijas valstu un Horvātijas priekšlikumu nesamazināt Kohēzijas fonda maksājumus jaunajām dalībvalstīm. Blogā atšķirībā no publikācijas laikrakstā «Zemgales Ziņas», gribējās uzrakstīt kaut ko vairāk par ceļojuma iespaidiem. Mēs kā Eiropas nabadzīgākā gala iedzīvotāji neceļojam tik bieži kā gribam.
Trešo reizi ārzemēsTiesa, šogad ārzemēs esmu bijis trīs reizes. Pirmā – jūlijā, kad trīs dienas kopā ar ģimeni un draugiem laivoju pa Koivu – tā vienu gabalu Ziemeļvidzemē, lejpus Gaujienas igauņi sauc Gauju. Igaunijas labajā krastā vairāk varēja manīt atjaunotus viensētu jumtu. Otrā ārzemēs būšanas reize bija augustā, kad divas nedēļas, palīdzot pieskatīt parāvu bērnu bariņu, gāju svētceļojumā no Jelgavas uz Aglonu. Toreiz atpūtas dienā Subatē, izpeldējies ezerā, nolēmu aiziet līdz 200 metru attālajai Lietuvai. Abās robežas pusēs ceļa seguma kvalitāte likās apmēram līdzīga, mājas arī. Un tad pienāca decembris ar vilinošo piedāvājumu lidot uz Briseli. Jāpiebilst, ka Žurnālistu ētikas kodekss liedz ņemt dāvanas no organizācijām, personām, ko žurnālists varētu aprakstīt un tādējādi būt ietekmējams. Taču saistībā ar ES apmaksātajiem ceļojumiem pagaidām tādas prasības Ētikas kodeksā nav. Tā, nu, piekritu, ka ES no nodokļu maksātāju naudas man «uzsauc» aviobiļeti plus divas diennaktis numuriņu pieczvaigžņu viesnīcā (kopējā vērtība nepilni sešsimt eiro) un devos ceļā. Jāatzīstas, ka līdz šim Briseles braucienam nezināju, ka septiņas reizes gadā Eiroparlamenta lielo sēžu zāli piepilda nevis deputāti, bet gan 344 divdesmit septiņu ES dalībvalstu pašvaldību deputāti. No viņiem septiņi ir no Latvijas. Reģionu komitejai gan ir tikai konsultanta loma attiecībās ar Eiropas Parlamentu un Eiropas Padomi.
Lieciet aiz auss!Tiem, kuri kādu laiku nav patstāvīgi kārtojuši aviobiļetes, gribētu likt aiz auss – te daudz kas varētu būt mainījies. Pirms lidojuma kaut kā biju iedomājies, ka no Latvijas Pašvaldību savienības saņemšu lidmašīnas biļeti kā jau biļeti – droši vien biezāks papīrītis nekā tas, ko izsniedz Jelgavas dzelzceļa stacijas kasē, kad vilcienā svempies iekšā ar visu velosipēdu. Taču šoreiz mana lidmašīnas biļete izskatījās pavisam nepierasta. Proti, no kāda ES biroja Briselē man atnāca elektroniskā pasta vēstule, kur bija minēts lidojuma laiks, reisa numurs un reģistrācijas kods, ko vajadzēja izkopēt un nosūtīt uz aviokompānijas «Air Baltic» mājas lapu. Galu galā (pēc dažiem stresainiem mirkļiem «Es jau nekur neaizbraukšu») turpat «Zemgales Ziņu» redakcijā no printera (kur parasti drukā avīzes korektūras) iznāca mana biļete ar visu svītrkodu. Ielec mapītē un laid uz lidostu! Nākamajā rītā Lielās ielas malā pie Driksas tilta uz mirkli piestāja Kuldīgas laikraksta «Kurzemnieks» automašīna, un es nokļuvu redaktores Daigas Bitinieces sabiedrībā. Arī viņa arī bija pieņēmusi piedāvājumu Briselē apmeklēt Reģionu komitejas plenārsēdi un kāpēc gan, zaļi domājot, mēs nevarētu braukt uz lidostu kopā. Sevišķi vēl tādēļ, ka «Kurzemniekam» par Jelgavu piecreiz mazākajā Kuldīgā pieder divas automašīnas, bet «Zemgales Ziņām» viena. Vispār esmu dzīvē vairākkārt sastapies ar to, ka žurnālistu profesijā ir izteikta koleģiālā solidaritāte. AnakanakRīgas lidosta šogad atkal esot pārsitusi apkalpoto pasažieru rekordu. Taču todien latviešu aizbraucēju grupas, par kurām bija dzirdēts satraukti stāstam, paldies Dievam, nemanījām. Pirms Ziemassvētkiem gan droši vien reti kāds meklē jaunu darba un dzīves vietu. Bet var būt, ka kaut kas mainījies uz labo pusi?! Izejot cauri drošības kontrolei, acīs iekrita kāds austrumnieku pāris. Vīrs nesa somas, bet sieva, kurai bija aizklāta seja, ar basās kājās ieautām sandalēm soļoja maķenīt atstatu. Rietumeiropas lielajās pilsētās musulmaņu sievietes ar aizsegtām sejām gadījies redzēt vairākkārt, taču Rīgā man tas bija pirmo reizi. Iespējams, ka pāris lidoja tranzītā. Decembrī basām kājām pa mūsu Ziemeļzemi tālu neaiziesi. Tranzītā caur Rīgu uz Briseli lidoja arī mans nejaušais blakussēdētājs lidmašīnā trīsdesmit četrus gadus vecais anesteziologs Laurens van de Gots. Ar viņu runājoties divu stundu un piecdesmit minūšu gaisa ceļš lidmašīnā «Bombardier» ar diviem propelleriem, pagāja ātrāk, turklāt mazliet atsvaidzināju angļu valodu. Laurens stāstīja, ka bija apciemojis draudzeni Aļonu Somijas ziemeļos un tagad brauca smagi un stresaini pastrādāt Briseles klīnikā. Laurens stāstīja, ka māte viņam esot no Taizemes, tēvs – holandietis, pensionēts diplomāts, pats dzimis Āfrikā. Abi vecāki esot pilnīgs pretstats. Viens naudu tērē, otrs naudu krāj, vienu interesē vēsture politika, otru – mājas dzīve, tomēr abi satiekot labi. Laurens, ceļojot lidmašīnās, Zemei esot aplidojis vairākas reizes. Arī ar Aļonu viņš esot iepazinies lidmašīnā, abi trāpījušies blakus vietās. Vēl Laurens teica, ka runājot piecās valodās. Visvieglākā pa pusei mākslīgi sešdesmitajos gados radītā indonēziešu valoda, kurai vispār neesot gramatikas. Piemēram, bērns indonēziski esot «anak», bet bērni – «anakanak». Līdz šīs valodas izveidošanai 230 miljonu Indonēzijā bijušas komunikāciju problēmas ar kādām pārsimts valodām. Tā nu tu latvieti ar savu: «Teici, teici valodiņa, ko upīte burbulēja», runājoties ar Laurenu sajūties savādi. Vai nu esi pagalam atpalicis, vai nu tomēr ļoti bagāts. Valodas izteiksmes daudzveidībai, manuprāt, vajadzētu radīt arī niansētu, gudru, smalku domāšanu. To droši vien vajadzētu izpētīt dziļāk.
Turpat kur EinšteinsTrīs eiro vērta autobusa biļete un pēc nepilnas pusstundas no Briseles lidostas kopā ar kolēģi Daigu un Gulbenes novada pašvaldības labā tēla veidotāju Janu Igaviņu nokļuvām Eiroparlamenta zālē. Pa ceļam acīs krita apmēram desmit metrus gari pārnēsājami dzeloņdrāšu krāģi (pirms gadiem trim tādus Briselē nemanīju), kas bija novietoti pie vairākām sabiedriskām ēkām, tostarp arī pie Beļģijas karaļa Alberta II pils. Kaut ko līdzīgu, tikai masīvāku 1991. gada janvārī Rīgā barikāžu vīri lika aizsardzībai pret iespējamo padomju armijas desantnieku uzbrukumu. Briselē šī «ierīce»,acīmredzot, kalpoja demonstrantu pūļa savaldīšanai (vienu tādu nelielu pūlīti, kas ar dziesmām piketēja par problēmām Āfrikā agrākajā Beļģijas Kongo manījām). Ar saimnieka aci skatoties, varētu jau tajā 500 miljonu Eiropas galvaspilsētā (tā Briseli sauc reklāmas stendos) dzeloņdrātis turēt kaut nost no acīm un likt uz ielas tieši tad, kad vajag. Taču acīmredzot policijai šķiet, ka tāda vajadzība var rasties ļoti pēkšņi. Sēdēt Eiroparlamenta preses balkonā man likās interesanti. Delegātu austiņās runas tulko latviski un tu saproti, par kādām lietām spriež pašvaldību deputāti vai vadītāji no Portugāles, Francijas, Polijas un citām savienības valstīm. Tulkojums pēkšņi nebija vajadzīgs, kad par sākumā minēto jautājumu izteicās Latvijas delegācijas vadītājs Edvīns Bartkevičs. Latviešu valoda Eiroparlamenta lielajā sēžu zālē, protams, nav nekas ārkārtējs. Taču savām ausīm dzirdot to pirmo reizi, sajūta bija pacilājoša. Ēku siltināšana, energoefektivitāte, fosilā kurināmā trūkums un dabas resursu sadārdzinājums, pasaules pārapdzīvotība, subsidiaritātes princips varas pārdalē, nodokļu harmonizācija, romu jeb čigānu integrācija, nodarbinātība – tās bija aktualitātes, ko vēl bez finansēm cilāja Reģionu komitejas delegāti šajā plenārsēdē. Pavairāk tika runāts par zaļo domāšanu. Tādēļ, pārnākot «mājās» pieczvaigžņu viesnīcā «Metropole», kuras apartamentos pirms apmēram simts gadiem par fiziku esot diskutējis Alberts Enšteins, man likās savādi, ka istabā deg gaisma. Kāpēc tērēt enerģiju, kamēr to neviens nelieto!? Retorisko jautājumu «Metropolē» paturēju pie sevis. Tomēr šķiroties viesnīcniekam pateicu par tualetes podu, kura bundulis mazliet laida garām ūdeni. Tur taču arī nevajadzīgs resursu tēriņš, turklāt ar periodisku šņākoņu! Brokastis viesnīcas pirmajā stāvā gan bija brangas. Vai visu dienu par ēšanu varēja nedomāt! Tomēr, kā atzina arī kolēģi, uzturēšanās pieczvaigžņu viesnīca diez vai mums bija vajadzīga. Vai varbūt tiešām tādā veidā ES centās «piebraukt» žurnālistiem un tādējādi mazināt eiroskepticismu sabiedrībā? Tas būtu lēts triks ar pretēju rezultātu.
Par dāvanām domājot
«Vai jums liekas, ka vispār ES ir ilgtspējīga valstu savienība?» pa kurzemnieku modei droši un tieši improvizētā preses konferencē E.Bartkevičam uzjautāja D.Bitiniece. Politiķis, kurš Reģionu komitejā darbojas jau vairākus gadus, atbildēja, ka, viņaprāt, Eiropai kā vienas pasaules daļas reģionam vajadzētu būt daudz kopējā visai tālā perspektīvā. Taču, kas attiecas uz ES birokrātiju, kurai krīzes laikā algas nevienam neesot mazinātas, tad tur var visādas transformācijas gan esot iespējamas. Par to, ka dārga Eiropas tautām sanāk tā ES birokrātija, ir dzirdēts un lasīts ne mazums. Diskusijās varēja just ES budžetam pieaugumu neplāno un visiem eiropiešiem vajadzētu domāt, kā rīkoties efektīvi ar mazākiem līdzekļiem. Lai Jaunā gadā veselība un kaut nelielas iespējas paceļot. Lai vairāk raudzību nekā bēru! Lai Tēvu zeme, arī Eiropa un pasaule attīstās labi! Lai labi ripo, tiekamies velobraucienos un dažādos citos jaukos pasākumos! Jā, un vēl par Ziemassvētku, gadu mijas dāvanām. Es ieteiktu dāvināt tuviniekiem «Zemgales Ziņu» abonementus kaut vai mēnesim, trijiem. Laikrakstam ir pietiekoši daudz lasītāju, lai tas pastāvētu, attīstītos. Taču varētu būt vēl. Lielā brīvība un demokrātija ir patukši jēdzieni, ja tiem līdzās nav brīvas informācijas apmaiņas, brīvas preses. Laimīgu Jauno gadu!
