Sākot ar 2008.gadu, 15.maijs Latvijā kļuvis par Starptautisko ģimenes dienu, un maijs šogad ir bagāts ar dažādām aktivitātēm, kurās tiek godinātas arī daudzbērnu ģimenes.
Latvijā neeksistē valsts ģimenes politika, kas būtu veidota, lai atbalstītu daudzbērnu ģimenes un tādējādi veicinātu arī demogrāfisko pieaugumu. Patiesība ir tāda, ka valstī pēc atteikšanās no PSRS laiku normatīviem vairs netiek definēts, ko nozīmē daudzbērnu ģimene. Kā liecina Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienības 2007.gadā veiktais pētījums «Par daudzbērnu ģimeņu iespējamo diskrimināciju Latvijā», 80 procenti respondentu uzskata, ka valsts politika attiecībā uz daudzbērnu ģimenēm (kuras audzina trīs un vairāk bērnus) ir tikai simboliska. Bērnu pabalsti ļoti niecīgi, arī nodokļu atlaides, un 91 procents apgalvo, ka jūtas diskriminēti salīdzinājumā ar ģimenēm, kurās ir viens vai divi bērni, jo daudz ko nevar atļauties ikdienas dārdzības dēļ.Ja ģimenē ir daudz bērnu, visi izdevumi proporcionāli palielinās, tādēļ grūti atrisināt plašāka dzīvokļa iegādes un maksas izglītības pieejamības jautājumus, nodrošināt pilnvērtīgu pārtiku, labu apģērbu, apmaksāt ārpusskolas nodarbības (sporta, mākslas un citas), skolas ekskursijas, organizētās nometnes brīvlaikos un kopā visai ģimenei doties kādā izbraukumā, nerunājot jau par iespējām vecākiem relaksēties un veltīt izdevumus ārstniecībai un atveseļošanai.Lielākais sasniegums Latvijas neatkarības gados ģimeņu atbalstam no valdības un Saeimas puses pēc nemitīgajiem pasliktinājumiem bija 2002.gada beigas, kad tika izveidots Bērnu un ģimenes lietu sekretariāts, kas vēlāk pārtapa par ministriju, kurš beidzot sāka risināt arī ģimenes jautājumus. Taču pagaidām uzmanība pievērsta lielākoties krīzes situācijās nonākušajiem, vēl nekas netiek darīts preventīvu pasākumu jomā, lai ģimenes līdz šādām situācijām nenonāktu.8.janvārī tika nosūtīta vēstule Latvijas Valsts prezidentam Valdim Zatleram, 9.Saeimas deputātiem un Ministru prezidentam Ivaram Godmanim ar aicinājumu valstī pirmajā Starptautiskajā ģimenes dienā sākt Latvijas ģimenes gadu, kurā ģimenes ar bērniem beidzot sāktu izjust valsts gādību par tām. Tās pamatā ir secinājumi, kas izveidojušies, izvērtējot dzīves līmeņa izmaiņas iepriekšējos gados, kad jūtamu uzlabojumu lielākā daļa Latvijas ģimeņu nebija izjutušas, bet dzīves dārdzības un inflācijas kāpums vēl vairāk licis taupīt un ierobežot katra ģimenes locekļa vajadzības pēc ikdienas precēm un pakalpojumiem. Ja amatpersonām patiešām rūp ģimenes labklājība un demogrāfisko problēmu risināšana, tad šādos valsts grūtību laikos nedrīkst problēmas atkal novelt uz to ģimeņu pleciem, kas audzina bērnus, bet it īpaši jāmeklē iespējas, kā tām palīdzēt, un jāpārskata pirms pieciem gadiem pieņemtie lēmumi ģimenes politikas veidošanā.
