Ikviens
meža īpašnieks zina, kāda ir sajūta, kad, staigājot pa savu
mežu, ieraugām vēja izgāztas priedes, slimības pievārētas
egles vai ošus, bebru nograuztus ozolus. Sajūta nav laba. Taču,
kad vilšanās un dusmas ir pārgājušas, ir jāpieņem lēmums. Vai
rīkoties kā labam saimniekam, savākt bojātos kokus un sakrāmēt
malkas šķūnī? Vai arī nedarīt neko, garām ejot, griezt galvu
uz otru pusi un ignorēt ciemos atbraukušo radu pārmetumus, ka mūsu
dzimtas mežā sēņot un ogot neizvākto kritalu dēļ kļūst
neiespējami.
To,
ka pūstoša koksne ir nepieciešama dažādām dzīvām radībām,
raksta ekoloģijas grāmatās. Bet cik daudz? Pārsteidzoši, bet
pēdējo gadu laikā Latvijā ir uzradusies diezgan skaļu cilvēku
grupiņa, kas proponē, ka kritalas un bojātie koki ir jāatstāj
mežā un to izvākšana ir gandrīz vai noziegums. Tas nekas, ka
neliela meža īpašniekam malka jāpērk par naudu un sēņošana
paliek aizvien piņķerīgāka. Protams, ja reiz tas tā kaitē
dabai…
Man
ir labā atmiņā deviņdesmito gadu vidus, kad atguvām dzimtas
īpašumu un dzīva vēl bija paaudze, kas bija radusi kurināt māju
ar zariem un kritalām, jo laba malka agrāk laukos bija liela
greznība. To nevarēja atļauties. Viņi uzskatīja, ka privātajam
mežam ir jāizskatās kā parkam, lai ir “ordnungs”. Tādēļ
visas ciršanas atliekas ir jāsadedzina.
Šodien
skatījums ir mainījies. Reiz tik bieži manītos zaru dedzināšanas
ugunskurus Latvijā vairs faktiski neredz. Daudzviet zari zemās
cenas dēļ tiek atstāti cirsmās, tostarp augsnes uzlabošanai.
Tomēr ko meža īpašniekam darīt ar bojātajiem kokiem un kritalām
ārpus mežizstrādes? Un cik daudz tad īsti tie neizvākti būtu
jāatstāj?
Ja
paklausāmies cilvēkos, kas savu iztiku pelna ar dabas aizsardzību,
tad sanāk, ka tā bioloģiskā daudzveidība, kas Latvijas mežos
pastāv un ir izveidojusies daudzu gadu desmitu līdzšinējās
mežsaimniecības prakses apstākļos, izzudīs, ja to lielos apjomos
nepiebarosim ar mirušo koksni. Viņus klausoties, pat var rasties
iespaids, ka mirusi koksne Latvijā ir liels retums un, ja strauji
nerīkosimies, Latvijai raksturīgā dabas daudzveidība var
neatgriezeniski iet bojā. Interesanti, ka pie mums maz kurš
uztraucas par CO2 izmešiem, ledāju kušanu (esam zemienē dzīvojoša
piejūras nācija) un globālo sasilšanu, kā tas ir citur pasaulē.
Latvijā lokālais jājamzirdziņš ir tieši bioloģiskā
daudzveidība.
Nu
kurš gan grib kaitēt dabai? Bet ko par to visu saka skaitļi?
Valsts mežzinātnes institūts “Silava” kopš 2004. gada veic
meža novērošanu (monitoringu), kura rezultātā tostarp analizē
koksnes krājas un mirušās koksnes apjomus, un tā izmaiņas. Pēc
speciālistu apkopotajiem datiem, atmirušās koksnes apjoms Latvijas
mežos pašlaik pārsniedz 65 miljonus kubikmetru. Tas nozīmē, ka
katrs desmitais kubikmetrs mežā ir vai nu bebru, vai kaitēkļu
nograuzts, noplūdis, miris no vecuma vai vēja izgāzts. Un pēdējo
desmit gadu laikā šis apjoms turpina augt, šajā laika periodā
palielinoties par 12 (!) procentiem.
Man
kā ekonomistam šķiet vietā uzdot jautājumu – cik daudz
kubikmetru koksnes ir pieļaujams sapūdēt dabas aizsardzības mērķu
sasniegšanai? Protams, ja gribam būt ekoloģijai draudzīgi, kaut
kas ir jāpūdē. 65 miljoni kubikmetru kādreiz bija pārdodamā
koksne, kuras vērtība varētu sniegties no 1,2 līdz pat 1,8
miljardiem eiro. Vai tas nav par daudz? Sapūdējot par trešdaļu
mazāk, varbūt mums nemaz nevajadzētu slēgt lauku skolas un
slimnīcas, spiest mums visiem lauzt mašīnas bedrainos ceļos, galu
galā varētu pielikt pie algas periodiski streikojošajiem valsts
darbā strādājošajiem speciālistiem. Neatceros, ka par to būtu
bijusi diskusija.
Savā
mežā es šo lēmumu esmu izdarījis. Pareizu vai nepareizu, bet
mirusī koksne man stāv malkas šķūnī, sprakšķ plītī un
apkures katlā. Varbūt arī mums kā nācijai ir laiks par to
padomāt. Lai nav tā, ka katra trešā ziņa valsts televīzijā ir
par to, ka kaut kam nav naudas. Bet, paskatoties mežā, šķiet, ka
šajā valstī nauda nevienam nav vajadzīga. Abas lietas tomēr īsti
neiet kopā…
Grigorijs
Rozentāls, kooperatīvā sabiedrība “Mežsaimnieks”
Foto: no personīgā albuma
