Runājot
par savas darbības nākotnes plāniem, prioritātēm valsts
attīstību un tamlīdzīgiem būtiskiem jautājumiem, valdība
faktiski izliekas neredzam kādu nozīmīgu aspektu, kuru ignorējot,
viss iepriekš minētais kļūst faktiski neiespējams – jau šodien
mazinās Latvijas iedzīvotāju labklājības līmenis, rūk
maksātspēja. Iemesls tam ir viens – straujš energoresursu cenu
kāpums pasaulē, kas nozīmē ne tikai pašu resursu, bet arī
strauju izmaksu palielināšanos elektrībai un apkurei, kuru
nodrošināšanai tie tiek izmantoti.
Īpaši
aktuāls šis jautājums ir tāpēc, ka šis cenu palielinājums
sakrīt ar apkures sezonas sākšanos un tā dēvēto tumšo periodu,
kad cilvēkiem ikdienā ir nepieciešamība tērēt vairāk
elektrības, nekā vēlā pavasarī vai vasaras mēnešos. Runa nav
par dažu centu vai eiro izmaksu palielinājumu, bet izdevumiem, kas
ik mēnesi prasīs prāvas naudas summas no katras ģimenes budžeta.
Atbilstoši publiski pieejamajiem datiem, gāzes
vidējā cena 2020.gadā bija apmēram 10 eiro par megavatstundu, bet
šobrīd tā ir sasniegusi 80 eiro. Augušas ir CO2 emisijas kvotu
cenas – ja pērn tās bija apmēram 25 eiro par tonnu, tad šobrīd
tās ir 60 eiro par tonnu. Vairāk nekā trīs reizes pieaugušas arī
ogļu cenas – ja pagājušajā gadā to cena bija apmēram 50 eiro
par tonnu, tad šobrīd ogļu cena ir apmēram 170 eiro par
tonnu. Tas, protams, nevar neatstāt negatīvu iespaidu uz gala
cenām patērētājiem.
Diemžēl,
mēs nevaram iespaidot šo cenu kāpumu pasaulē, bet mēs varam (un
vajag) izveidot skaidru atbalsta mehānismu, lai valsts palīdzētu
saviem iedzīvotājiem, kuriem jaunās energoresursu cenas rada
sociāla rakstura problēmas. Vienkārši sakot, cilvēkiem, kuriem,
samaksājot par komunālajiem pakalpojumiem, var nepietikt naudas
pārtikai, sabiedriskajam transportam, apģērbam un tamlīdzīgi.
Valdībai ir jāpalīdz saviem iedzīvotājiem šādā situācijā,
atvēlot tam no valsts budžeta šim mērķim nepieciešamu naudas
summu.
Tālāk
jau jautājums ir par to, kādā veidā šī palīdzība
iedzīvotājiem tiktu sniegta. To, kuram iedzīvotājam ir vajadzīga
palīdzība, kuram ir jāpasniedz palīdzīga roka, vislabāk redz
katra konkrētā pašvaldība. Tātad viselementārāk būtu noteikt,
ka pašvaldības apzina, kuriem iedzīvotājiem ir vajadzīgs
materiālais atbalsts, un sper atbilstošus soļus, lai to
nodrošinātu. Tas būtu vienkāršākais un efektīvākais veids, kā
šo jautājumu risināt, un tādā veidā mērķis tiktu sasniegts.
Šāds scenārijs vienmēr ir bijis daudz efektīvāks, nekā tā
dēvētās helikopternaudas izdalīšana visiem iedzīvotājiem, kad
tiem, kuriem tiešām ir vajadzīga palīdzība, tā netiek
pietiekamā apmērā, vienlaikus dalot naudu tiem, kas paši ir
spējīgi sevi pilnībā nodrošināt. Citiem vārdiem sakot,
pašvaldības zina savus cilvēkus, to rīcībā ir vispilnīgākā
informācija, ir arī atstrādāti sociālās palīdzības
mehānismi, lai varētu palīdzēt.
Savukārt,
lai šādu atbalsta mehānismu efektīvi varētu realizēt, ir
nepieciešams stiprināt pašvaldības. Atbilstoši pašreizējām
nākamā gada valsts budžeta aplēsēm, pašvaldībām 2022. gadā
no valsts tiks par 3,1% lielāks finansējums, nekā 2021. gadā.
Varētu šķist, ka pašvaldības ir vinnētājas, jo tām būs
vairāk naudas. Vienlaicīgi, ņemot vērā, ka energoresursu cenu
kāpums skar ne tikai iedzīvotājus, bet arī ir svarīgs faktors
pašvaldību funkciju nodrošināšanai. Jo izmaksas augs arī
skolās, bērnudārzos, sociālajās iestādēs un citur. Jau šobrīd
tiek lēsts, ka minētais finansējuma pieaugums ir tālu no reālo
izmaksu kāpuma.
Ņemot
vērā visus minētos aspektus, valdībai iespējami straujāk jānāk
klajā ar lēmumu par pašvaldību stiprināšanu, jo pretējā
gadījumā dažādas ekonomiskās un sociālās problēmas tikai
pieaugs. Laika nav daudz, jo rēķini cilvēkiem ir jāmaksā jau
šodien. Notiekošo saistībā ar šīm cenām vēl vairāk
paspilgtina fakts, ka daudzu ģimeņu labklājību ir ietekmējusi
jau krietni ieilgusī krīze saistībā ar Covid-19 pandēmiju un
nekonsekvence lēmumu pieņemšanā, lai šīs problēmas risinātu.
Apzināti minēju, ka prāvi papildu izdevumi skars “katru ģimeni”,
nepieliekot klāt vārdu “Latvijas”. Izskaidrojums tam ir
vienkāršs – šī problēma skar katru Eiropas valsti, kurā ir
gāzes, kā enerģijas radītāja, patēriņš ir liels. Līdz ar to
situācija nav unikāla ar to, ka tā skartu tikai Latviju. Unikāli
gan ir tas, ka Latvijas valdība acīm redzami atpaliek no to valstu
valdību piemēra, kas jau šobrīd aktīvi strādā, lai
iedzīvotājiem palīdzētu pārziemot šādos apstākļos. Izņemot
pieteikumu maksāt 20 eiro katram vakcinētajam pensionāram, kas ir
ne tikai mazs, bet vēl vairāk, – dīvains priekšlikums, kurš
ignorē patieso atbalsta mērķa grupu: visi iedzīvotāji, kuriem
jaunās energoresursu cenas rada sociāla rakstura problēmas.
Nereti
publiskajā vidē ir bijuši vērtējumi, ka, neraugoties uz Covid-19
pandēmiju un no tās izrietošo krīzi, valsts budžeta ieņēmumi
pildās labi, un faktiski nekādu problēmu šajā jomā neesot. Jā,
pašreizējie makroekonomiskie dati to arī liecina. Taču baidos, ka
tā var būt arī īstermiņa sajūsma, lai mierinātu sevi
situācijā, kad, ņemot vērā gan pandēmijas iespaidu, gan cenu
kāpumu, valsts iedzīvotāju maksātspēja krīt, bet konkrētu
lēmumu tā novēršanai nav. Tāpēc, nepaļaujoties uz to, ka
tautsaimniecības izaugsme nodrošinās papildus resursus, jau šobrīd
ir iespējas pārskatīt tos posteņus, tai skaitā Eiropas Savienības fondu
programmas, aizņemtās naudas izlietojuma plānus, lai nodrošinātos
šī, nenovēršamā cenu kāpuma radītajām sekām šoziem. Esmu
pārliecināts, ka šādos brīžos viens otrs, tai skaitā pat zaļās
enerģijas (kā atbalsts jaunu elektromobiļu iegādei), varēs
pagaidīt. Bet uzdevums: apzināt iedzīvotājus, kuru maciņiem
jauno izdevumu slogs ir pārāk liels, un palīdzība viņiem gaidīt
nevarēs.
Foto:
pixabay.com
