Rakstu kā atbildi Karpam Lavrenovam, Cukurfabrikas mazākuma akcionāru valdes locekļa kandidātam par rakstu 2009.gada 17.februāra laikrakstā «Zemgales Ziņas» – «Ko darīja deputāti Eiroparlamentā?».
Mani, kā dzimušu jelgavnieci un Latvijas pilsoni ir satraukusi cukurfabriku likvidēšana, par šo jautājumu esmu labi informēta. Viena no neatkarības garantiem – spējas apgādāt sevi ar pirmās nepieciešamības preci – likvidēšana ir dramatisks sitiens arī Latvijas ekonomikai. 2002.gadā tika pabeigta «Liepājas cukurfabrikas» privatizācija, sadalot pamatkapitālu – 33% cukurbiešu audzētājiem, 10% darbiniekiem, 45% ārzemju investoram, 12% Latvijas konditorejas produkcijas ražotājiem. Savukārt «Jelgavas cukurfabrikas» privatizācija tika pabeigta 2004.gada janvārī, nododot cukurbiešu audzētājiem 40% no pamatkapitāla, darbiniekiem 10% no pamatkapitāla, ārzemju investoram 45% no pamatkapitāla, bet Latvijā reģistrētai uzņēmējsabiedrībai – 5% no pamatkapitāla.Jau 2003.gadā, kad Latvija vēl nebija kļuvusi par ES dalībvalsti un Eiropas Parlamentā Latviju nepārstāvēja mūsu deputāti, Eiropas Komisija paziņoja, ka vēlas mainīt subsīdiju piešķiršanas mehānismu cukura nozarei, piedāvājot priekšlikumus, kas padarītu šo sektoru vairāk orientētu uz tirgu. Vienā priekšlikumā tika aicināts pakāpeniski likvidēt ražošanas kvotas un samērot ES iekšējās cenas ar importētā cukura cenām. Otrs paredzēja saglabāt pašreizējo režīmu līdz 2006.gadam, vienlaikus samazinot kvotas, tarifus un cenas, bet trešā – radikālā alternatīva – aicināja pilnībā atvērt ES cukura tirgu ārvalstu konkurencei. Lēmums ES institūcijās par reformas nepieciešamību tika pieņemts, balstoties uz Pasaules Tirdzniecības organizācijas pretenzijām, ka ES ražotajam un no tās eksportētajam cukuram tiek piešķirtas nelegālas subsīdijas. Latvija ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsts kopš 1999.gada. 2004.gada sākumā Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze pēc tikšanās ar Nīderlandes lauksaimniecības, dabas un pārtikas drošības ministru Kīsu Vērmanu pauda, ka Latvijas un Nīderlandes viedoklis Eiropas Savienības (ES) cukura tirgus liberalizācijas jautājumā ir līdzīgs, jo abas valstis sliecas atbalstīt pakāpenisku cukura tirgus reformu.Vēl 2005.gada vidū cukurfabrikas diezgan atturīgi komentēja savus nākotnes plānus, savukārt ZM pārstāvji pauda viedokli, ka valsts nevar piespiest uzņēmumu strādāt ar zaudējumiem. Bet 2005.gada novembrī ES lauksaimniecības ministri Padomes sēdē vienojās par ES cukura sektora reformu, samazinot cukura cenu 36% līmenī. Drīz pēc minētās Padomes sēdes abu cukurfabriku pārstāvji tikās ar Zemkopības ministru, lai izvērtētu ES lauksaimniecības ministru padomē atbalstītās cukura tirgus reformas sekas uz cukurfabriku turpmāko darbību, līdz ar to gan valdībai, gan cukurfabrikām bija laiks un iespējas pieņemt vislabāko lēmumu.Pēc tam, kad Eiropas Komisijas darba grupa 2006.gada 2.martā nolēma samazināt Latvijas cukura ražošanas kvotu 2006./2007.tirdzniecības gadā par 8,6%, cukurfabrikas tika nostādītas izvēles priekšā: turpināt darbību, attiecinot ražošanas izmaksas uz mazāku cukura daudzumu, vai iet vieglāko ceļu, akceptējot piedāvātos cukura tirgus reformas restrukturizācijas variantus. Tam jau 2006.gada 10.martā sekoja akcionāru lēmums pārtraukt cukura ražošanu «Jelgavas cukurfabrikā», bet decembrī – arī «Liepājas cukurfabrikā».Eiropas Parlamentam lauksaimniecības jautājumos nav lēmumu pieņemšanas tiesību, tas ir tikai Eiropas Padomes, tātad – valdību jautājums. Cukura nozares jautājums tika lemts, piedaloties visiem ES lauksaimniecības ministriem – arī Latvijas pārstāvim, Zemkopības ministram Mārtiņam Rozem, kuram bija iespēja darīt visu, lai kolēģus pārliecinātu un panāktu Latvijai labvēlīgu lēmumu. Lai gan lauksaimniecības nozarē Eiropas Parlaments nevar piespiest Padomi pieņemt citādus lēmumus, 2008.gada debatēs par cukura sektora tirgus organizāciju izskanēja stingra kritika Padomes priekšlikumam – kā par noteikto cukura cenas samazinājumu, tā par attieksmi pret mazajām valstīm, liekot tām pārstrukturizēt cukura nozari, neraugoties uz to, ka tās saražo vien pašas sev nepieciešamo cukura apjomu.ES neuzstādīja par obligātu noteikumu likvidēt cukurfabrikas, bet piedāvāja kompensēt tādu uzņēmumu slēgšanu, kas ir vismazāk rentabli. Šajā pulkā bija ne vien Latvijas, bet arī Īrijas, Slovēnijas un Portugāles uzņēmumi. Acīmredzot ne Jelgavas un Liepājas cukurfabriku akcionāri, kuriem būtu nopietni jāstrādā, lai uzlabotu ražošanas efektivitāti, piesaistītu investorus, ne Latvijas valdība, kurai būtu jāiesaistās finansiāla atbalsta mehānismu meklēšanā, nevēlējās saskatīt iespējas saglabāt cukurfabrikas, sajūtot Eiropas kompensāciju pīrāga garšu.Jelgavas cukurfabrika kompensācijās saņēma 24,3 miljonus eiro, savukārt Liepājas cukurfabrika – 14,5 miljonus eiro.Visskumjākais ir tas, ka no slēgšanas cietuši ne vien vismaz 570 cilvēki, kuriem darbs cukurfabrikā bija iztikas avots, bet arī 333 cukurbiešu audzētāji, nemaz nerunājot par to, ko īstermiņa labuma dēļ ilgtermiņā zaudējusi valsts – nesaglabātā ražošana un darbavietas, nesamaksātie nodokļi, nesaražotie produkti.Kaut arī Eiropas parlamentā strādāju visvairāk noslogotajā – Ārlietu komitejā, tomēr savu iespēju robežās esmu pievērsusies arī ar lauksaimniecību saistītajiem jautājumiem. Atgādināšu, ka pērnā gada nogalē, kad Eiropas Padome pārskatīja kopējo lauksaimniecības politiku, Latvijas valdība nekādu uzlabojumu saviem zemniekiem nebija spējusi vai vēlējusies panākt. Tādēļ šā gada janvārī nosūtīju Eiropas Komisijai un Padomei jautājumu par tiešo atbalsta maksājumu atšķirību starp Latvijas zemniekiem un lauksaimniekiem «vecajās» ES dalībvalstīs. Vaicāju, vai Komisijas un Padomes rīcība – ļaut bankrotēt to valstu zemniekiem, kuru valdības nav spējīgas panākt vienlīdzīgus apstākļus zemniekiem savas neprofesionalitātes vai bezdarbības dēļ – ir ētiska un atbilst godīgas konkurences principiem. Par esošo situāciju ir jāatbild tiem, kuri ar savu bezdarbību vai vēlmi saņemt kompensācijas ļāvuši cukura rūpniecībai Latvijā nomirt, savukārt es, ja man būs lemts strādāt arī nākamajā EP sasaukumā, turpināšu vērst uzmanību uz Latvijas problēmām, cenšoties panākt labvēlīgus risinājumus arī zemniekiem, ar ticību, ka tas mainīs Eiropas nostāju Latvijai būtiskos jautājumos.Cieņā, Prof. Inese Vaidere, Eiropas Parlamenta deputāte
