Ja
mēs gribam, lai jaunieši ikdienā izmanto iespējas, ko sniedz internets, – tai
skaitā e-pakalpojumus – tas jāsāk mācīt jau no pirmās klases. To es secinu pēc
pieredzes, strādājot ar sākumskolas skolēniem. Jo jaunākā vecumā sāk stundā izmantot
interaktīvas lietas, jo vieglāk viņi to pieņem un pamazām uztver kā
pašsaprotamu.
Jo jaunāki ir skolēni, jo
vieglāk uztver pārmaiņas
Es
3.-6. klasēs sākumskolā mācu vācu valodu. Nesen izmēģināju stundu laikā
iesaistīt arī viedierīces. Izveidoju nelielas spēles noteiktas tēmas apgūšanai
un aicināju skolēnus izpildīt uzdevumu ar spēles palīdzību. Sākumā, kad
metodiskajā dienā kolēģe mums par to stāstīja, es uz to skatījos diezgan
skeptiski – 6.klase un telefons, tur būs spēlēšanās, mazie, nu nezinu gan.
Kāpēc?
Jo iepriekš tādas lietas nav bijušas un jaunumus ieviest nav vieglākais
izaicinājums. Un es zinu, ka nākotnē, viņiem paaugoties, interaktīvu rīku
izmantošana būs vēl vieglāk pielietojama, jo jau tagad viņi zina vairāk par
mani un lieto dažādas tehnoloģijas savā ikdienā, pie tam ne tikai
spēlītēm.
Vēl,
ko esmu novērojusi, – daļa bērnu ir gatavi mobilās ierīces izmantot jebkādām
citām darbībām, tikai ne mācībām. Proti – viņi nemāk šīs lietas, kā jau minēju
– izmantot jēgpilni. Īpaši to var novērto lielākās klasēs – kamēr vieni pilda
skolotāja uzdoto, citi jau skatās jautrus video vai sarakstās.
Ja
to dara skolēni, kas jau darbu pabeiguši, var vēl saprast, jo gaidīt citus ir
garlaicīgi. Bet gadās arī situācijas, kad skolotāja sagatavotais uzdevumus tiek
ignorēts, jo cits, izklaidējošs saturs, šķiet interesantāks.
Tehnoloģiju
lietošanas pamati un mērķi ir jāmāca arī ģimenē, to nevar izdarīt skola vien.
Taču tas daudzās ģimenēs ir pagrūti dažādu iemeslu dēļ – kādā varbūt nav
jaunākās tehnoloģijas, citam bērnam vecāki aizliedz ar tām darboties, vēl citās
savukārt pilnīgi nekontrolē, ko bērns dara pie datora vai ar savu telefonu. Ne
vienmēr bērnam ir skaidrs, kāpēc un ar kādu mērķi pēkšņi stundā drīkstēs un/vai
vajadzēs telefonu.
Mācību saturs jāgatavo pašiem skolotājiem
Diemžēl
mūsu mācību saturs nav pilnībā piemērots digitālo mācību līdzekļu izmantošanai.
Jā, mūs, skolotājus mudina mācībās iesaistīt interaktīvās tāfeles,
planšetdatorus, mobilos telefonus, taču, piemēram, vācu valodā, mācību saturs
šīm ierīcēm jāsagatavo pašiem skolotājiem.
Nav
daudz uzreiz izmantojamu materiālu, esošos ne vienmēr skolas var iegādāties vai
arī klasē nodrošināt katram bērnam savu planšeti. Materiālu gatavošana prasa
ļoti daudz laika. Tātad, ja domājam par jaunu mācību saturu, šiem jautājumiem
jābūt sakārtotiem valstiskā līmenī.
Esmu
saskārusies ar loģisku problēmu – vecāki nemaz neļauj bērniem izmantot mobilos
datus, un kāpēc gan viņiem tas būtu jāatļauj? Arī man pašai nav telefona ar
interneta pieslēgumu vai planšetes, līdz ar to ir arī daži ierobežojumi, lai
jaunās lietas izmantotu par visiem 100 procentiem. Mans risinājums ir “Power
Point” izmantošana, bet tas dažam šķiet par garlaicīgu.
Svarīga ir vēlme mācīties – arī pieaugušajiem
Es
nevaru ļoti sūdzēties par tehnoloģisko nodrošinājumu savā skolā. Esmu priecīga,
ka ir pietiekami daudz projektori, katrā klasē ir dators, skolā ir interaktīvās
tāfeles, tomēr tehnoloģiju klātbūtne vien vēl visu neatrisina, ir jābūt vēlmei
tās apgūt un izmantot. Ir jābūt kolēģu atsaucībai, sadarbībai un drosmei jaunās
lietas pieņemt.
Ir
skumji klausīties atrunas, ka “tas jau nav man”, “kam to vajag” un tamlīdzīgi.
Ja nebūs vēlmes darboties, nekas nenotiks. Mani kolēģi lielākoties ir atsaucīgi,
un mēs savā starpā sadarbojamies. Es šeit runāju tieši par sevi.
Te
arī ir atbilde uz jautājumu, kādēļ pieteicos digitālo aģentu mācībām – tas ir
svarīgi man pašai kā cilvēkam, mazāk kā skolotājai. Jā, ikdienā lietoju
e-klasi, bet daudzas citas lietas man bija maz zināmas. Tomēr es zināju, ka ar
laiku gribēšu iemācīties, piemēram, lietot e-parakstu, īpaši jau, kad uzzināju,
ka no šā gada e-paraksts iedzīvotājiem ir bez maksas.
Varētu
teikt, ka pēc digitālo aģentu mācībām, mums bija “mācības” mājās, kur ģimenei
izstāstīju par e-paraksta un e-pakalpojumu iespējām un kopīgi nolēmām, ka mums
nepieciešams e-paraksta lasītājs, ko arī iegādājāmies, kā arī eID karte. Arī
kolēģus iepazīstināju ar lietām, ko apguvu mācībās un, ja būs tāda
nepieciešamība, esmu gatava viņiem palīdzēt spert pirmos soļus portālā
latvija.lv un e-pakalpojumu pasaulē.
Foto: publicitātes
