[šis ir pagarš izklāsts vairākās nodaļās]Kopš vairāk nekā pirms gada apcerēju Jelgavas bojāeju, rakstot “Vācu komandieri Flugbeili un Jelgavas bombardēšana”, gadījies palasīt diezgan daudz literatūras par Jelgavas iznīcināšanu, kam pa vidu sāku saraksti un tikos ar bijušā Jelgavas leģionāru komandiera Indriķa Jurko mazdēlu [viņš pagaidām savu vārdu nevēlas publiskot], kurš saglabājis vairākas vectēva piemiņas lietas, kā arī pa šo laiku izdota Andra Gribuškas grāmata “Kareivja gaitas latviešu leģionā”, kuru es ieteiktu jebkuram, kuru interesē Jelgavā notikušais 1944.gadā.
Grāmatu “Kareivja gaitas latviešu leģionā” pērn izdevusi “Latgales kultūras centra izdevniecība” Rēzeknē, un tās autors Andris Gribuška grāmatā ir apkopojis Preiļu novadnieka Pētera Stabulnieka dzīvesstāstu no atmiņām un piezīmēm, tās apvienojot ar faktiem no citām grāmatām un arhīviem. Stabulnieks leģionāru rindās piedalījies arī Jelgavas aizstāvēšanā pret Padomju armiju, kā rezultātā Jelgavas kaujām veltīta vesela grāmatas nodaļa, kura sniedz līdz šim visvairāk detalizēto aprakstu līdztekus Jāņa Blīvja pētījumiem.Šo jaunumu iedvesmā un dvēseliskā vēlmē uz kādu laiku mest pie malas kara tematiku nolēmu atgriezties pie Jelgavas bojāejas, kas savā veidā vedina palūkoties uz pagātnes notikumiem valsts mērogā.P.Stabulnieks bijis kareivis Jelgavas vadošajā aizstāvju vienībā – 15.latviešu SS apmācības un papildinājumu brigādē [15.Waffen-Grenadier-Ausbildungs-und-Ersatz-Brigade der SS [lettische]; turpmāk īsāk – 15.brigāde], kura, pēc speciālistu domām, nebija uzskatāma par pilnvērtīgu kaujas vienību, bet tādu lomu uzņēmās apstākļu spiesta un izrādīja patiesu varonību. Kā iepriekš jau vēstīju, šīs vienības komandiera vietnieks un vienubrīd arī komandieris bija pulkvežleitnants [Waffen-Obersturmbannführer] Indriķis [Hermanis] Jurko, kurš Latvijas armijas virsnieka karjeru bija pārtraucis 1940.gadā.“Atbrīvošanu” sāka ar stacijas un bēgļu bombardēšanuNevēlos šoreiz iedziļināties Jelgavas kauju detaļās, kas joprojām nevar sniegt neapstrīdamu skaidrību, kaut aprakstītas daudzās grāmatās un publikācijās, bet, apkopojot šo grāmatu un publikāciju saturu un citus avotus, tomēr iespējams minēt, kādi notikumi galvenokārt iznīcināja pilsētu.Kā liecina visi [gan leģionāru, gan sarkanarmiešu] apraksti, intensīvo Jelgavas kauju laikā, 1944.gada jūlija beigās un augusta sākumā, bijis saulains laiks un valdījis pamatīgs karstums. Šis klimats jāņem vērā kā nopietns fona apstāklis aprakstos par bumbu un lādiņu sprādzieniem un ugunsgrēkiem, jo karstais laiks šo iznīcību padarīja vēl postošāku.Pirmais graujošais notikums bija dzelzceļa stacijas bombardēšana 27.jūlijā, kas bijis viens no lielākajiem bumbvedēju uzlidojumiem un kuru piedzīvoja arī daļa civiliedzīvotāju, un totālā iedzīvotāju evakuācija sākās tikai pēc šā uzlidojuma [lai gan vācu virspavēlniecība no Jelgavas pils evakuējās jau pēc 24.jūlija uzlidojuma, par galveno savā vietā pilsētā atstājot kara komandantu Johanu Flugbeilu].Šis uzlidojums gan tik daudz nenopostīja pilsētu, cik tieši stacijas apkaimi, ko pastiprināja bumbas trāpījums munīcijas vilcienam, kura jaudīgās eksplozijas radīja teju zemestrīces efektu, izpostot stacijas apkaimi un nodarot bojājumus arī tuvējo kvartālu ēkām. Pat fotoattēlos redzams, ka pēc šā uzlidojuma sliežu ceļi bija ne tikai izārdīti, bet arī eksploziju karstumā deformējušies un savērpušies.No militārās stratēģijas viedokļa, sarkanarmieši izpildīja savu uzdevumu iznīcināt dzelzceļa saikni ar papildspēkiem, kā arī pie viena iznīcināja munīcijas vilcienu, taču Jelgavā esošajām karavīru vienībām šis uzlidojums neradīja būtiskus zaudējumus, ko nevar teikt par civiliedzīvotājiem. Saskaņā ar vairāku avotu datiem šis uzlidojums iznīcināja četrus garus vilcienu sastāvus ar Vidzemes un Latgales bēgļiem un divus pasažieru vilcienus, no kuriem vismaz viens esot bijis sanitārais vilciens.Abu pušu karavīru atmiņās palikusi aina, ka stacijas un sliežu ceļu apkaimes postažā kopā ar ķieģeļu, akmeņu un metāla detaļām kopā bijušas samaltas arī neskaitāmu cilvēku ķermeņu daļas.Vislielākie postījumi – no bumbām, “katjušām”, tankiem un lielgabaliemTurpmākās kauju gaitas salīdzinoši mazāk iznīcināja civiliedzīvotājus, kuri gan paši bēga un pameta Jelgavu, gan tos piespiedu kārtā evakuēja arī vācieši.Kā nākamie Jelgavas postīšanu turpināja vācu karavīri, kas dedzināja daudzus Jelgavas namus. Uz vācu dedzinātāju sirdsapziņas varētu būt daļa Jelgavas koka apbūves, kā arī, pēc dažiem avotiem, uz dažiem namiem nomestas atsevišķas bumbas. Saskaņā ar aprakstiem galvenais šo dedzināšanu nolūks esot bijis radīt dūmu aizdegu pilsētas aizstāvjiem un likvidēt dažādu noliktavu telpas, jo drīz vien pilsētas ielās uzradušies sirojoši “partizāni” – iepriekš gūstā saņemtie krievu karavīri, kas kauju gaitā izkļuva brīvībā, un līdz ar viņiem arī iepriekš ieslodzīti noziedznieki. Karstais un sausais laiks vācu dedzinātāju veikumu vēl pastiprinājis.Vēlāk, padomju varas gados, ideoloģijas pasūtījumā šīs dedzināšanas tika minētas un skolēniem mācītas kā galvenais Jelgavas iznīcināšanas iemesls, nepieļaujot uzdot tik loģiskus jautājumus, kā gan ugunsgrēki varēja iznīcināt mūra un dzelzsbetona apbūvi? Arī kara veterāni nestāstīja neko citu, taču viņu vēstījumi mainījušies Atmodas laikā un vēlāk. Tā, piemēram, vēsturnieka Viktora Guščina apkopotajās sarkanarmiešu atmiņās Pulkvedis Aleksejs Sivankovs godīgi secina, ka – Sarkanās armijas trieciens bijis graujošs ne vien pretiniekam, bet arī pilsētai, un ka Jelgava turpināja degt nedēļu. [Удар Красной Армии был сокрушительным, но не только для противника, но и для города. Елгава горела больше недели, и дым пожарищ был виден издалека.]Guščina apkopotais pētījums, kura izklāsts pieejams arī internetā, tomēr vairāk atgādina žurnālista, nevis vēsturnieka veikumu, jo viņš atlasījis daudzu aptaujāto kara veterānu un viņu atmiņu pierakstu, šīs atmiņas kritiski neanalizējot, un pats aprobežojas vien ar datu izklāstu, taču saprotama arī šāda izvēle, jo daudzo vēstījumu saturā sastopama pretrunīga informācija, kas varētu būt skaidrojama gan ar atmiņas kļūdām, gan ideoloģijas propagandas “zombējumu”, gan arī ar to, ka atsevišķi pilsētas kvartāli nemitīgi tika atkaroti, un puses tajos mainījās.Studējot abu pušu kauju aprakstus, pielietojot izslēgšanas metodi un par ticamākiem pieņemot tos aprakstus, kur sarkanarmiešu, vāciešu un latviešu leģionāru vēstījumi sakrīt, sanāk, ka Jelgava nopostīta intensīvās cīņās laikā no 28.jūlija līdz 31.jūlija vakaram.Abu pušu karavīrus no gaisa sedza aviācija, taču vācu un latviešu leģionāru lidmašīnas vairāk bombardēja pilsētas nomali Dienvidos, kur koncentrējās sarkanarmiešu spēki, bet pilsētas centrs cieta no padomju bumbvedējiem, kas uzbruka leģionāru un vācu karavīriem.Taču, kā liecina kauju apraksti, ēkas visvairāk grāva ne tikai aviācija, bet arī abu pušu artilērija, padomju tanki [vācu tanku bija maz, un sākumā Jelgavā to nebija vispār] un padomju reaktīvo mīnmetēju – “katjušu” – lādiņi.Ap 1.augustu Jelgavu neviens vairs nepazinaJau 28.jūlijā Jelgavā centās ielauzties ap 50 padomju tanku. Tajā dienā uzbrukums neizdevās. A.Gribuška savā grāmatā piemin, ka it kā padomju vienību komandieri, taisnodamies par nespēju plānotajā ātrumā ieņemt pilsētu, ziņojumā virspavēlniecībai “samuldējuši”, ka sastapuši ievērojamu pretestību ar spēcīgu tanku aizsegu [kaut vācu tanku vienību Jelgavā tad nebija], pēc kā 28.jūlija pēcpusdienā sekojis kārtējais bumbvedēju uzlidojums, un, kamēr tās liesmas vēl nebija norimušas, vakarā no meža [iespējams, aiz Ģintermuižas] masīvu uguni uz pilsētas centru atklāja “katjušas”. Pastiprinātās bombardēšanas un apšaudes iemesls sarkanarmiešu stāstos tāds, protams, neapstiprināts, taču apstiprinās fakts par intensīvu “katjušu” uguni.Pēc karavīru nostāstiem, “katjušu” lādiņu eksplozijas bijušas tikpat postošas, kā aviācijas bumbas, un šie lādiņi, atšķirībā no lielgabalu lādiņiem, līdztekus triecienam izdalījuši neaprakstāmu karstuma vilni. Daudzviet novērots, ka bombardēšanu un “katjušu” apšaudes dēļ kusuši pat stikli.Kājnieku kaujas turpinājušās arī naktī, bet tehnika iesaistījusies jau no agra 29.jūlija rīta, vienīgi šajā dienā nav minētas “katjušu” zalves, kuras atkal ar jaunu sparu pieminētas 30.jūlijā. Savukārt tanki un lielgabali bieži šāvuši tieši pa ēkām, jo to stūros, pagrabos, bēniņos un baznīcu torņos bija paslēpušās mazas vācu un leģionāru vienības, kas turpināja šaut līdz pēdējai patronai vai pēdējam elpas vilcienam.Līdz pat 31.jūlijam sarkanarmieši nespēja iekarot Jelgavas centru, un pārsvarā centra daļā ar mainīgām sekmēm pietuvojās vai atkāpās joslā starp dzelzceļu un tagadējo Sudrabu Edžus ielu. 30.jūlijā tika īstenota pilsētas ģenerālšturmēšana, liekot lietā visus līdz Jelgavai atvestos Sarkanās armijas resursus, taču pilnu kontroli pār dzelzceļa stacijas apkaimi sarkanarmieši guvuši vien 31.jūlijā, kad pilsētas centram pietuvojās arī vienības virzienā no Ģintermuižas un no Dobeles.Pēc kāda sarkanarmieša atmiņām, ielu kaujās brīžiem valdījis tāds juceklis, ka kāda artilēristu vienība apjukumā sajaukusi virzienus un atklājusi uguni pa savējiem.Naktī uz 1.augustu vācu un leģionāru vienības atkāpās Pārlielupē, taču kaujas par Jelgavu turpinājās. Kā noprotams, kauju intensitāte augusta sākuma bijusi jau mazāka, taču tagad pilsētas centru apšaudīja vācu artilērija, jo tajā atradās sarkanarmieši.Leģionāri aprakstos kaujas par Jelgavu piemin aptuveni līdz augusta vidum, citur tās pieminētas ilgāk – attiecībā uz kaujām Pārlielupē daži sarkanarmieši apgalvo, ka tās bijušas līdz septembra vidum, daži – ka vēl ilgāk – līdz oktobra sākumam… Tā vai citādi arī šajās kaujās turpinājās pilsētas apšaude, taču tā attālinājās no centra, jo frontes līnija virzījās Rīgas virzienā.Sastopami atsevišķi pieņēmumi, it kā līdz 2.augustam Jelgava vēl neesot bijusi pilnībā nopostīta, bet tas noticis vēlāk. Tomēr gan A.Gribuška savā grāmatā, gan Arturs Silgailis grāmatā “Latviešu leģions”, gan laikraksta “Tēvija” reportieri Jelgavu apraksta kā pilnībā izpostītu jau ap 31.jūliju. Tas sakrīt arī ar dažu sarkanarmiešu aprakstiem.Jelgavas cīņu veterāns Semjons Djomins min, ka 1.augustā pilsēta bijusi iznīcināta [если в первый раз, проходя с боями по городу, я видел сохранившиеся здания, то, войдя в город вторично, увидел, что их осталось совсем немного]. Arī virspavēlnieks un vēlākais mežabrāļu apkāvējs ģenerālis Ivans Bagramjans savās atmiņās min, ka 1.augustā pilsēta jau bijusi drupās [Много развалин. Улицы загромождены завалами, подбитыми танками, орудиями, автомашинами и другой техникой.]Taču arī pēc karadarbības turpinājusies pilsētas postīšana citā veidā un formā. Anna Žīgure grāmatā “Es stāstu par Latviju” akcentē, ka Jelgavas apbūvei postījumus propagandas un “mākslas” vārdā esot nodarījusi arī filmas “Staļingrada” uzņemšana, kas Jelgavā notikusi 1944.gada rudenī-ziemā un 1945.gadā.Tam sekoja vairāku, iespējams, restaurējamu ēku nojaukšana padomju būvniecības vārdā. Kā liecina fotoattēli, tad, tos salīdzinot ar līdzīgiem citur, var konstatēt, ka bijuši vairāki nami, kas varēja būt atjaunojami, taču tika nojaukti pilnībā. Piemēram, vēsturiskā Sv.Trīsvienības baznīca bija līdzīgā stāvoklī kā Sv.Annas baznīca [Trīsvienības baznīcas ārsienas bijušas pat labākā stāvoklī], tāpat varam pieņemt, ka atjaunojams varēja būt Latviešu Biedrības nams un vairākas citas ēkas. Postīšana turpinājās līdz pat 50.gadu sākumam, kad iznīcināja Sv.Jāņa baznīcas kapus, kuros bija apbedīts ne tikai Alunāns, bet daudz citu izcilu personību.Mīts par spirta cisternuBieži saistībā ar Jelgavas kaujām figurē kāds nostāsts par spirta cisternu, ar kuru tiek skaidrotas nemitīgās kaujas ar kvartālu atgūšanu. Tāda esot atradusies uz sliedēm vai arī tikusi atripināta, tad krievu karavīri atraduši spirta cisternu un sākuši to tukšot. Kad viņi piedzērušies, iebrukuši vācieši, tad atkal tie piedzērušies, un atkal iebrukuši krievi…Taču, tiklīdz šo stāstu izvērtē plašākā mērogā, tā ticamību laupa jau tas, ka šis nostāsts saistībā ar Jelgavu nav sastopams nekur citur ārpus Jelgavas un ārpus tās pēckara civiliedzīvotāju pļāpām.Tomēr ārpus Jelgavas ir vairāki līdzīgi nostāsti. Piemēram, Saldus novada Rubas pagastā, kur atradās Reņģes dzelzceļa stacija, vācieši pirms atkāpšanās nolēmuši izliet kādu spirta cisternu, kuru pirms izliešanas ļāvuši patukšot vietējiem saimniekiem. Tā viens tās saturu sapildījis divās mucās. Pēc tam abas mucas ieracis pie mājas, apbērtajos uzkalniņos iespraužot bērza krustus un imitējot kapus. Sarkanarmieši gājuši uz tiem nokārtoties, bet, noticot apbedījumiem, nemaz nav nojautuši par aprakto šķidrumu.Auces novadā kāds cits saimnieks arī ticis pie spirta krājumiem [iespējams no tās pašas Rubas cisternas], taču viņa krājumus uzgājuši sarkanarmieši un pamatīgi piedzērušies. Kad šie “atslēgušies”, atnākuši divi vācieši ar ātrgaitas ložmetēju, ko dēvē par “kaulu zāģi”, un visus apšāvuši. Nākamajā rītā viens paģirains sarkanarmietis staigājis apkārt apraudādams biedrus, bet pats bijis apkāries spirta blašķēm. Viņš izdzīvojis, jo nokritis tādos krūmos, kur vācieši to nav pamanījuši.Citā pusē ir stāsts, ka esot bijis tāds gadījums, kad pie Baldones sarkanie esot rekvizējuši vācu cisternu ar tehnisko spirtu, kas ir indīgs, un to arī visu “iztriekuši” – tā rezultātā sanācis viens kopīgs brāļu kaps.Tāpat, piemēram, Dobeles un Auces novados [abi agrāk bija Jelgavas apriņķī] cilvēki nezina neko saistībā ar kādu spirta cisternu Jelgavā, taču zina stāstīt par kādu gadījumu daudz tālāk – Ērgļos. Ērgļos esot bijis gadījums ar “spirta cisternas diversiju”.Vācieši vienu spirta cisternu esot atkabinājuši no sastāva, lokomotīve to tikai viegli iestūmusi krievu pozīciju virzienā, un cisterna klusi ieripojusi sarkanarmiešu rindās. Tie sākumā izvairījušies, jo domājuši par sprāgstvielām pildītu un mīnētu cisternu, līdz atklājuši, ka tās saturs var būt diezgan iepriecinošs. Un tad piedzērušies, un tieši leģendā par kaujām Ērgļos figurē nostāsts, ka abas puses nemitīgi mainījušās vienā apkaimē šādas spirta cisternas dēļ.Līdzīgi par Ērgļiem stāstīts arī citos novados, turklāt, ja Baldones apkaimē nav bijis ievērojamu kauju, tad Ērgļu apkaimē tādas ir bijušas.Arī A.Gribuška grāmatā “Kareivja gaitas latviešu leģionā” piemin spirta cisternas leģendu, taču gan viņš, gan arī citi autori savās publikācijās atsaucas vien uz citu cilvēku nostāstiem, pat ne uz konkrētu kareivju atmiņām.Atsevišķos aprakstos minēts, ka spirta cisterna bijusi atstāta Jelgavas stacijā, taču, zinot par masīvo bombardēšanu un par munīcijas vilciena un degvielas tvertņu sprādzieniem, kuru rezultātā locījās metāls un kusa stikls, kā arī saārdīti sliežu ceļi, pārāk neticami, ka tādos apstākļos paliktu vesela spirta cisterna. Citviet minēts, ka tāda atrasta Mežciemā, bet tas ir vēl aplamāks pieņēmums, jo – Mežciema apkārtnē nav sliežu ceļu.Izvērtējot nostāstus citās Latvijas vietās, šķiet, ka Jelgavas kauju traģiskuma atvieglināšanai šeit adaptēta Ērgļu leģenda. Iespējams, ka tas pat darīts apzināti, ar varas propagandas atbalstu, jo šāda leģenda par “trakiem krieviem” un “trakiem vāciešiem” nomāc to traģisko patiesību, ka lielākā daļa Jelgavas aizstāvju bija latvieši, kuru masveida atcerēšanās padomju laikā varēja būt traucējošs apstāklis.15.latviešu apmācības un papildinājumu brigādeKā iepriekš jau vēstīju, Heinrihs Indriķis Jurko [1893-1971] bija bijušais Latvijas armijas virsnieks, kurš piedalījās arī Pirmajā pasaules karā un Latvijas neatkarības cīņās. Par 1919.gada 15.janvāra cīņām pie Lielauces Jurko vēlāk apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni, vēlāk arī ar Trīszvaigžņu ordeni.Savu mūžu viņš pavadīja kā virsnieks Latvijas bruņotajos spēkos, un 1940.gadā atvaļinājās izdienas vecuma dēļ. Pagaidām grāmatās nav aprakstīts, ka 1940.gada oktobrī padomju varam viņam rekvizējusi virsnieka zobenu, kas tika atstāts piemiņai no dienesta Latvijas armijā. Uzreiz pēc tam viņš bēguļojis un slēpies, lai viņu nepiemeklētu citu latviešu virsnieku liktenis – nošaušana.Vācu okupācijas laikā viņš uzreiz nebija 15.brigādes vadībā. Pāris gadu viņš bijis kārtības policijas [iespējams, jātnieku policijas] štābā Rīgā. Nav atrodami dati, kas liecinātu, ka viņš jebkādā veidā būtu bijis iesaistīts civiliedzīvotāju “tīrīšanās”. 1944.gada pavasarī Jurko vēl formēja artilērijas vienību Vaiņodē.15.brigāde [sākumā ar citu nosaukumu] Jelgavā tika izvietota jau 1943.gada septembrī. Precīzāk – brigāde bija apjomīga, tā sastāvēja no vairākām vienībām, kas bija izkaisītas pa dažādām vietām arī ārpus Jelgavas. Brigādes štābs atradies Jelgavā, “Academia Petrina” [tagadējā muzeja] ēkā, kaimiņos turpat iekārtotajai lazaretei.15.brigādē bija gan jauniesaukto mācību vienības, gan veselības rotas kareivjiem, kuri atguvās pēc izrakstīšanas no hospitāļa. 15.brigādes bruņojumā bija tikai šautenes [Jelgavas kauju laikā viņu rīcībā nonāca arī daži prettanku granātmetēji, taču automātisko ieroču brigādei nebija].15.brigādei komandieri mainījās, bet 1944.gada vasarā par komandieri tika iecelts pulkvedis [SS-Standartenführer] Bruno fon Bredovs [Adalbert Hans Jürgen Bruno Dietrich von Bredow, 1896-?], kura nāves laiks un apstākļi līdz mūsdienām tā arī nav noskaidroti un laikam palikuši nezināmi arī radiniekiem.1944.gada vasarā Indriķis Jurko tika pārcelts uz Jelgavu, kur tika nozīmēts par 15.brigādes komandiera vietnieku. Kā liecina daudzi apraksti, šāds vācu-latviešu komandieru tandēms bijis daudzu lielāku vienību vadībā, jo vācieši nevēlējās lielu vienību komandēšanu pilnībā uzticēt latviešiem, tāpēc, kaut ikdienā bieži ar padotajiem komunicējuši latviešu virsnieki, viņiem bija vācu priekšnieks.26.jūlijā Bredovs ar pusi 15.brigādes tika nosūtīts uz Jonišķiem kaujās par Šauļiem. Viņa vienība tika daļēji sakauta, daļēji izklīdināta, pats Bredovs pazuda bez vēsts. Ņemot vērā, ka viņš tā arī nav atrasts līdz pat mūsdienām, pastāv iespēja, ka viņš kritis un nav ticis atpazīts.Bredova kaujas taktika karavīru atmiņās aprakstīta kā nemākulīga. Citviet minēts, ka viņš bijis štāba virsnieks bez kauju pieredzes, un, īstenojot nepieciešamo formalitāti latviešu komandieri pakļaut vācu komandierim, faktiski nonācis ne tajā laikā un ne tajā vietā… Kaut arī Jurko savās vēstulēs sievai min, ka Bredovs bijis viņa draugs, krietns un ļoti jauks cilvēks, par kura pazušanu arī viņš raizējies. Visticamāk Jurko simpatizējušas šā priekšnieka cilvēciskās īpašības, nevis militārās.Indriķis Jurko atkāpās pēdējaisPar Jelgavā atstātās 15.brigādes puses komandieri palika Jurko, kuram komandanta Flugbeila pakļautībā nācās arī sākt Jelgavas aizstāvēšanas cīņas. Taču komandieris viņš bija tikai pāris diennaktis, jo jau 28.jūlija vakarā par 15.brigādes atlikuma komandieri tika nozīmēts vācu virsnieks, kas, kā liecina leģionāru atmiņu apraksti, situāciju padarījis bēdīgāku, jo izjukusi kaujas grupu koordinācija [nekur gan netiek minēti iemesli – vai vācietis nav izpratis situāciju, vai latviešu kareivjiem zudusi lojalitāte, vai vienkārši grūtāk bijušas saprotamas pavēles].Situāciju saasinājis arī tas, ka par vienas latviešu kaujas grupas komandieri iecelts vācietis, turklāt starp latviešu un vācu kaujas grupām valdījusi savstarpēja neuzticība, latvieši bija sliktāk apbruņoti, jauniesauktie kareivji vispār bija palikuši bez ieročiem, un kopumā aizstāvēšanās stratēģija kļuva aizvien sliktāk koordinēta.Savukārt Jurko uzņēmās vienas kauju grupas vadību un 30.jūlijā pievienojās divām citām kauju grupām, kuras vadīja 15.brigādes mācību instruktors majors [Sturmbannführer] Jēkabs Lazduzieds un kāds leitnants Uldriķis [saskaņā ar A.Gribuškas apkopojumu]. Kā man ar Jurko mazdēlu gluži nesen Lestenē skaidroja “Daugavas Vanagu” organizācijas Centrālās valdes priekšnieks atvaļinātais admirālis Andrejs Mežmalis un Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Edgars Skreija, šāds gadījums, kad tāda ranga virsnieks piedalās kaujās un ielu cīņās, ir netipisks un diezgan rets. Iespējams, tādu “atkāpi” diktēja Jelgavas smagā situācija.30.jūlijā Jurko grupa ar abām pārējām uzņēma sarkanarmiešu iebrukumu, kas notika Ģintermuižas virzienā, un pirmā kauja notika pie Hindenburga [Vašingtona] kazarmām Dambja [tolaik Hindenburga] ielas apkaimē. Krievu tanki un kareivju skaitliskais pārsvars atspieda Jurko grupu līdz Dobeles vārtiem, kur tai pievienojās latviešu papildspēki.Tomēr līdz naktij šīs grupas tika atspiestas līdz Tirgus laukumam, bet naktī Jurko un Uldriķa grupas ar vācu tanketes atbalstu prettriecienā atspieda sarkanarmiešus līdz Annas baznīcai, kur noturējās līdz 31.jūlijam.Pēcāk vairākas kauju grupas [nav zināms, vai arī Jurko grupa] atkāpās līdz Grebnera parkam, bet pozīcijās pie Annas baznīcas nonāca leitnanta Jāņa Grīnvalda vadītā kauju grupa. 31.jūlijā Sarkanā armijas turpināja ieņemt Jelgavas centru, un līdz tās dienas vakaram bija palicis neliels aizstāvēšanās četrstūris Driksas tilta priekšā, kurā cīnījās Jurko grupa.Naktī uz 1.augustu pēdējie leģionāri šķērsoja abus tiltus un tos uzspridzināja, pēc kā nocietinājās Pārlielupē.Interesanti, ka 31.jūlijā kādā atelpas brīdī Jurko uz noplēstas lapiņas stūra pastkartītes izmērā uzrakstījis īsu vēstulīti sievai, kurā apvaicājas, kā klājas tuviniekiem, bet – ne vārda par Jelgavā notiekošo. Jau 5.augustā Jurko raksta sievai no Rīgas un ziņo, ka evakuēts no Jelgavas kaujām un viņam piešķirts atvaļinājums, lai atpūstos.Jūlija beigās un augustā viņš vēstulēs tikpat kā nepiemin Jelgavas kaujas, vien raksturo, ka tas bijis kas šausmīgs un prātam neaptverams. Viņš priecājas par iespēju Rīgā nomazgāties un izgulēties, lai gan vienlaikus sūdzas par bezmiegu un par to, ka naktīs moka murgi un nevarot pagulēt. Atzīstas, ka arī māsai nav spējis atstāstīt Jelgavā notikušo. Epizodiskas atmiņas par Jelgavu parādās vien septembra un oktobra vēstulēs no Čehijas. Bet pirmā epizode sastopama kādā vēstulē no Rīgas 30.augustā: “Kā no Jelgavas tiku dzīvs laukā – tas bija brīnums, jo es ar savu komandu pēdējie pārgājām tiltu. Bet tas viss aizmirstas kā ļauni murgi.”Rīgā Jurko bija īsu laiku, kur formēja celtniecības vienību no bijušajiem dezertieriem un Salaspils nometnē sodītajiem leģionāriem. Viņš paudis, ka bažījies, vai vienībā nebūs noziedznieki un haoss, taču secinājis, ka trāpījušies krietni vīri, kas nav bijuši lojāli vāciešiem. Jau septembrī viņš tika pārsūtīts uz Čehiju, kur pārsvarā dienējis Jozefštatē un Prāgā, un, kā liecina vēstules, tas laiks viņam pagājis kā kūrortā – bez kaujām un mierīgos apstākļos, darbojoties karavīru mācību vienībā.Čehijā viņu sagūstīja un izdeva Padomju Savienībai, taču pēc aptuveni pieciem gūstekņu nometnē pavadītiem gadiem viņu izsūtīja uz Vāciju. Tas, kā bijušais Latvijas armijas virsnieks un Latvijas pilsonis nonāca Vācijā, pagaidām ir mīkla arī tuviniekiem. Atrastas norādes, kas liecina, ka viņš izlicies par vācieti, kā arī uzreiz pēc kara Vācijā Jurko ticis uzņemts kādā baltvācu brīvkungu biedrībā, lai gan viņam nav bijis nekādas radniecības ar muižniekiem.Vācijā no Latvijas bēgļu gaitās nonāca arī viņa sieva ar dēlu, bet otrs – audžudēls – arī bija leģionā un kritis Krievijā, pēc kā vecākiem atsūtīts viņam piešķirtais Dzelzs krusts. Arī audžudēla īstais tēvs bija Latvijas armijas virsnieks un Lāčplēša ordeņa kavalieris no Kalpaka rotas, kuru sarkanie vēl 1941.gadā izsūtīja un pēcāk nošāva par to, kas viņš bija. Dēls iestājās leģionā brīvprātīgi, lai atriebtu komunistiem tēva nāvi.Iespējams, Ulmanis tomēr izglāba LatvijuTaču Jelgavas kauju kontekstā iespējams apjaust zināmu līdzību ar valsts likteni. Ne jau tādā izpratnē, ka Jelgava varbūt paglāba Rīgu un ļāva atvilkt vācu Ziemeļu armijas [Nord] spēkus Kurzemē, bet vairāk simboliskā nozīmē.Kā daudzviet aprakstīts, uzbrukumam Jelgavai, īstenojot tās “atbrīvošanu” no vāciešiem [kas izvērtās par padomju okupāciju] bija sakoncentrēts desmit reižu lielāks pārspēks nekā pilsētas rīcībā esošās vācu vienības, kuru lielais vairums bija vietējie leģionāri, nevis vācieši. A.Gribuška savā grāmatā trāpīgi secina: “Bija redzams, ka norisinās kaut kas līdzīgs kā 1940.gadā, tikai šoreiz padoties neviens netaisījās”.Un tiešām, ņemot vērā apstākļus un spēku samērus, kā arī iztēlojoties, it kā nebūtu bijis vācu okupācijas, šeit mazākā mērogā bija stratēģiski līdzīga situācija, kādā atradās Latvijas valsts 1940.gada vasarā, kad Kārlim Ulmanim bija jāizšķiras starp padošanos un karošanu.Šoreiz Jelgava vāciešiem bija svarīga stratēģiski, savukārt leģionāriem, kā viņi pauduši, “nebija, ko zaudēt”, un visi bija gatavi cīņai uz nāvi.Tajā, kas notika Jelgavā, miniatūrā mēs varam redzēt to pašu scenāriju, kas varēja notikt ar visu Latviju 1940.gadā, ja Ulmanis būtu izlēmis karot un nepadoties. No loģikas ir saprotamas šaubas un kritika Ulmanim par padošanos. Ka, lūk, latviešu karavīri bijuši gana spējīgi. Protams! Spējīgi bija arī Jelgavas aizstāvji, ņemot vērā, ka tādas vienības, kā “mācību rota” vai “veselības rota” ar pieticīgu bruņojumu turēja Jelgavas “cietoksni”.Bet rezultāts tomēr ir neapstrīdams – pilsēta tika noslaucīta no zemes, karavīri vai nu krita, vai nonāca trimdā. Daudzi jelgavnieki no bēgļu gaitām vairs neatgriezās – viņi varēja palikt Kuldīgā vai Cēsīs, bet kur latvieši būtu palikuši valsts mērogā? Tikai emigrācijā. Tieši tāds pat iznākums kā Jelgavai visticamāk būtu bijis karošanai 1940.gadā. Turklāt tobrīd Vācija ar PSRS vēl bija sabiedrotās.Daži pat pārmet, ka tieši Ulmaņa it kā neizlēmības dēļ tagad esot problēmas ar okupācijas atzīšanu. Bet kam gan vajadzētu atzīt okupāciju, ja visu Latviju būtu piemeklējis Jelgavas liktenis. Iznākums noteikti būtu līdzīgs Abrenes apriņķa pārtapšanai Pitalovā vai somu Karēlijas liktenim.Galu galā Jelgava tik un tā nonāca sarkano rokās, tika zaudētas daudzas gan karavīru, gan iedzīvotāju, gan civilo bēgļu dzīvības, pilsētas infrastruktūra bija iznīcināta pilnībā. Ja Jelgava nebūtu izsludināta par cietoksni, tās karavīrus droši vien evakuētu, ap tūkstoti leģionāru piespiedu kārtā nonāktu trimdā, bet tomēr ne nāvē, un sarkanarmieši pilsētu varbūt izlaupītu, taču nesagrautu.Cik lielai gan jābūt jebkāda statusa vai atzīšanas cenai? Vai tā ir veselas tautas likteņa vērta? Šaubos. Un Jelgavas kontekstā reāli iespējams iztēloties, ka karadarbības rezultātā tas pats būtu noticis ar Latviju. Kam gan tad vairs vajadzētu okupācijas atzīšanu? Un galu galā – okupācijas atzīšana kā problēma man personīgi šķiet lielā mērā uzpūsta un izdomāta.Pat ja konkrēti Krievija neatzītu okupāciju, tas netraucē Latvijas pastāvēšanai, ja ar šā fakta atzīšanu nav problēmu daudzām citām pasaules valstīm. Kā atgādina vēsturnieks Inesis Feldmanis, Krievijas bijušais ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs okupāciju atzina vēl 1992.gadā, arī Krievijas eksprezidents Boriss Jeļcins, 2006.gadā uzstājoties Cēsīs, apstiprināja, ka Padomju Savienība savulaik okupējusi Latviju… Dažbrīd šķiet, ka šī problēma vairāk ir vietējo iedzīvotāju prātos, nekā diplomātijā.Savukārt Ulmaņa lēmums 1940.gadā, manuprāt, nav bijis viegls, tomēr vērsts uz izdzīvošanu, jo pretējā gadījumā visu Latviju būtu piemeklējis Jelgavas liktenis, bet līdzās vairs nebūtu citas Latvijas, kur pārcelties.Iepriekš par šo tēmu:Vācu komandieri Flugbeili un Jelgavas bombardēšanaKarā nopostītās Jelgavas attēlus iespējams apskatīt šeit (jāņem vērā, ka šajā galerijā ir arī 1.Pasaules kara postījumi).
