Tas bija tikai kārtējais telefona zvans redakcijā – laipna sieviete pieklājīgā un pozitīvā tonī apjautājās, vai zinām, ka viņas draudzenei dienu iepriekš piedzimuši trīnīši. Pēc mirkļa žurnālistu rokās bija «laimīgās māmiņas» telefona numurs, un viņa apliecināja – jā, mazuļi tiešām ir, turklāt trīs, mazliet pastāstīja par sevi, tomēr lūdza sevi pasargāt no pārlieku publicitātes.
Protams, lai gan fotografēties viltus māmiņa negribēja, žurnālistiem nebija iemesla viņai neticēt. Stradiņa slimnīcā teiktais, ka nekādu trīnīšu nav, lika domāt par stingri izkoptu konfidencialitātes politiku. Tagad var gudri spriest, ka tad jau slimnīca vismaz pašu faktu apstiprinātu, saudzējot vien ģimenes identitāti.Ziņa par priecīgo notikumu mirklī nonāca visos nacionālajos medijos, tostarp ziņu aģentūrās. Jelgavas pašvaldības pārstāve, no žurnālistiem uzzinājusi «jaunās māmiņas» telefona numuru, tūlīt apsveica viņu, sieviete pat saņēma pilsētas mēra sveicienus. Ieinteresētajiem medijiem pašvaldība lepni ziņoja par lielisko vēsti. Lai gan visas slimnīcas, kurās varētu pieņemt trīnīšus, joprojām noliedza faktu par tādu notikumu. Faktam, ka dienas izskaņā noskaidrojies – nekādu trīnīšu nemaz nav –, ir otršķirīga nozīme. Vēl arvien šajā lietā ir daudz neskaidrību, ko «Zemgales Ziņu» žurnālisti turpina skaidrot un ziņos, tiklīdz būs jaunumi. Šovakar cits pēc cita par 13. datuma neveiksmīgo ziņu pietvīkušiem vaigiem ziņo mediji, kas vēl pirms vairākām stundām steidzās pirmie aiz zz.lv paziņot, kā Jelgavai veicas ar demogrāfisko jautājumu risināšanu. Tikmēr sabiedrība dalās vairākās frontēs. Vieni klaji nosoda jokotāju, daļa apsveic par mediju un lasītāju izāzēšanu, taču vēl daļa ar karstu kruķi baksta žurnālistus, ka tie, redz, nepārbaudītu informāciju tūlīt kaisa publiskajā telpā. Daļēji taisnība pēdējiem tiešām ir. Lai gan apzināja slimnīcas, kaut kur žurnālisti tomēr varbūt kļūdījušies. Taču mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, kad ziņa par notikumu mēdz būt operatīvāka par pašu notikumu, es medijus nevainotu. Saņēma ziņu, piezvanīja «māmiņai», guva apstiprinājumu, pārbaudīja pieejamās ziņas par viņu [kādā draudzīgā sociālajā tīklā viņas profila parakstā teikts «drīz, pavisam drīz..»] un tās publicēja. Ar visām slimnīcu noraidošajām ziņām. Vai žurnālistiem, lai pārbaudītu informāciju, bija jādodas uz slimnīcu Rīgā, kur mazuļi, pēc jokotājas teiktā, vēl ietuncīti inkubatoros? Vēl vairāk par viltus ziņas izplatīšanu izjokota šoreiz Jelgavas pašvaldība, kas, tāpat kā žurnālisti pamatodamās vien uz anonīmu telefona zvanu, steidzās dižoties par lielisko ziņu. Atšķirībā no plašsaziņas līdzekļiem pašvaldības ir oficiālas institūcijas, kurām nu gan nebūtu jāmētājas ar padzirdētām ziņām. Atšķirībā no lielas daļas portālu lasītāju es šo visu uztveru kā tiešām jauku joku. Tas tikai pierāda, cik straujā un reizē trauslā informācijas laikmetā dzīvojam. Tomēr šī ziņa nevienam ļauna nav nodarījusi, pat izjokotā «māmiņa», no kuras telefona ziņots, netur ļaunu prātu uz kolēģiem, kuru dēļ viņas vārds mirklī kļuvis populārs. Gribu tikai uzsvērt – ja nebūtu tādu telefonziņu, medijos būtu par pusi mazāk ziņu, turklāt lasītājiem nāktos apetīti apmierināt biežāk ar varas sagatavotu un to slavējošu informāciju. Protams, pret jebkuru informācijas pavedienu žurnālistiem jāizturas kritiski, un vēl jo kritiskāk tad, ja šīs ziņas ir kādam neglaimojošas. Tieši tāpēc līdz lasītāju datoru monitoriem nokļūst tikai daļa ziņu, kas nonāk žurnālistu rīcībā.
