«Pikšās» sestdien notika Kārļa Ulmaņa 130 gadu piemiņas brīdis. Dienu iepriekš Ozolniekos vēsturnieks Bambāls stāstīja par viņa drausmīgo likteni un dzīves beigu posmu. Cilvēks, kas sevi visu ziedoja Latvijai, gāja bojā no svešas partijas varas.
Piemiņas brīdi atklāja Ēriks Hānbergs, dodot vārdu Saeimas deputātam Augustam Brigmanim, kas uzteica bijušā prezidenta vēlmi darīt valsti bagātu un varenu. Slavināja labākos. Pasākumā piedalījās arī skolēni, spēlēja orķestris, dziedāja ansamblis «Baltie bērzi». Pagalmu rotāja jauks ziedu paklājs, kas kā rudens saule bija uzaususi pār zemi. Bija daudz ko redzēt, varēja satikties ar pazīstamiem, ieraudzīt slavenus cilvēkus. Atzīstams notikums. Bet pasākums radīja pārdomas, un tajās vēlētos dalīties ar lasītājiem.K.Ulmani arestēja ienākusī padomju vara, kuru vadīja komunistiskā partija. Tātad tā deva pavēli. Un par izdarīto vainīgi visi šīs partijas biedri, ja kabatā nēsāja tās grāmatiņu.Bet sestdien? Bijušais komunistu partijas sekretārs slavināja Ulmani, bet viņi paši taču to nogalināja. Teiksiet, tikai arestēja, bet iznākums ir tāds. Jājautā – kad šis cilvēks bija patiess? Vai tad, kad pie Kalpaka piemiņas vietas izgāza mēslus, lai tai nevarētu piekļūt (pēc viņa pavēles)? Vai šodien, kad slavina to prezidentu, kurš gāja bojā no partijas rokas? Sacīsiet, kas lai piemin tiks senas un vecas lietas. Bet Zurofs? Piemin, atceras, meklē.
