Pēc kā mēs atceramies dzīvē garām skrejošās vasaras? Pēc notikumiem, kas mūs tajās pārsteiguši, saviļņojuši, iepriecinājuši. Par šo vasaru mūsu ģimene teiks: “Tas bija toreiz, kad pie mums dzīvoja bezdelīga…”
Notikums sākās, kad vīrs Jānis ienāca istabā ar palielu putnu saujā, Tas bezspēcīgi skatījās , galviņu nokāris par delnas malu. Putnu viņš bija atradis Institūta ielā pie internātskolas, iesprūdušu aiz notekcaurules. Cik ilgi bija vilcies šis neparastais gūsts? Vai tas ir pieredzējis lidonis vai pusaudzis, kuram vēl jāmācās lidot? To mēs nezinām. Pilnīgi melnais putns bija ar gariem spārniem, bez neviena baltumiņa, ar izteiksmīgu asti, un mēs vienkārši pieņēmām, ka tā ir bezdelīga.Visa ģimene bijām vienus prātus ar glābēju, ka galvenais ir mēģināt padzirdīt putnu. Pirms meklēt palīglīdzekļus, sāku knābīti slapināt ar ūdeni, pamazām pilināt uz to. Bezdelīga knābīti vaļā nevēra, bet sāka izdarīt rīšanas kustības.Ik pa laikam šādi dzirdinādami, negaidīto viesi ievietojām zeltītajā būrītī, kur kādreiz mums dzīvoja papagailītis Šarlote. Sapratām, ka ar ūdeni vien draugam spēkus neatjaunosim, ir jādomā par ēdienu. Karinājām pie deguna gan odu, gan mušu, bet sastapāmies ar pilnīgu vienaldzību. Vakarā, pēdējo reizi apseguši būrīti ar Daces zīda lakatu, nolēmām gaidīt rītu.Kamēr putns gulēja, izteicām visādus minējumus par viņa turpmāko likteni. Izlikt dārzā? Noķers kaimiņu kaķi. Paturēt būrītī? Tas nozīmē – uz visu ziemu, jo tuvojas gājputnu laiks, un arī mūsu bezdelīgai ir jāgatavojas ceļam. Bet viens bija skaidrs – lai atgūtu spēkus, ir jāēd. Zvanījām uz Ameriku meitas Daces vīram dakterim Zālītim pēc padoma. Viņam ir pieredze – divas reizes viņš bija izglābis no ligzdas izkritušus putnus, un viens no tiem pēc gada tikai atstāja viņa māju. Saņēmām padomu, ka pienā jāizmaisa cieti vārītas olas dzeltenums un jāmēģina iemānīt.No rīta, noņemot lakatu no būrīša, visi bijām laimīgi – dzīvs! Sākās atkal dzirdināšana un barošana ar pilināšanas metodi.Trešajā dienā mūsu bezdelīga sāka sparīgi rāpties pa būrīša režģiem,lai gulētu čukurā. Nest ārā? Nogaidīt? Nu, vismaz šodien vēl nē…Nākošajā rītā bija skaidrs, ka putns meklē kādu spraudziņu, lai tiktu ārā. Paņēmis atkal to siltajās saujās, Jānis izgāja ar viņu dārzā un apstājās zem liepas zemākajiem zariem, uzlicis bezdelīgu uz pleca. Tā sēdēja mierīgi un uzticīgi, galviņu grozīdama. Pagriezusies, melnām spožām actiņām viņa skatījās, kā Dace viņu fotografē. Palūkojusies uz līdzās stāvošo mazdēlu Krišjāni, putns plaši izpleta spārnus, kā teikdams: „Redziet, es varu lidot!” Tad ar labo spārnu viņa kā pateikdamās noglāstīja sava glābēja plecu, vēl sekundi nogaidīja un tad apņēmības pilna droši pacēlās spārnos. Apmetusi slaidu loku ap dārzu, tā aizlidoja, izzūdot mūsu skatieniem.Dalītām jūtām mēs raudzījāmies debesīs – bija prieks par izglābto dzīvību un atgūto brīvību, bet bija arī mazliet skumji. Sarkanais pīlādzis pie vārtiem ziņoja, ka ir sācies gājputnu laiks.Vai tā bija bezdelīga – tas paliek viņas noslēpums.
