Lai māja
aukstā laikā “nesaltu”, viduslaikos tās iekšējās sienas noklāja ar
zvērādām. Mūsdienās ir izdomāti daudz efektīvāki un lētāki veidi,
kā pārlaist rudens slapjdraņķi ziemas spelgoņu un pavasara vēsumu
siltumizolētās telpās.
Ēku fasāžu siltināšana ir viena no
aktuālākajām problēmām būvniecībā Latvijā.
Pētījumos pierādīts, ka
situācija ir diezgan dramatiska – katru gadu siltumnoturība
blokmājās samazinās. Māju tehniskā stāvokļa statistika
neiepriecina: 99% ēku neatbilst šodienas siltumtehniskajām
prasībām, un tām būtu nepieciešama papildu siltināšana. Vidēji 35%
siltuma tiek zaudēts caur sienām, 37% – caur logiem,
15% – caur jumtu un 13% – caur pirmā stāva grīdu.
Ņemot vērā, ka divas trešdaļas siltumenerģijas tiek patērēta
apkurei, kas veido lielākos izdevumus, pēc mājas renovācijas ir
iespējams ietaupīt ievērojamas naudas summas.
Temperatūras svārstības
nesiltinātā fasādes sienā norisinās savādāk, nekā siltinātā.
Nesiltināta siena ātri atdziest, un izteikti aukstā laikā “sasaluma
punkts” atrodas tieši pašā mūra sienā. Līdz ar to arējā siena ir
būtiski aukstāka nekā gaisa temperatūra telpā. Lielā temperatūru
atšķirība noved pie mitrām sienām, sliktākā gadījumā pat pie
pelējuma un sēnīšu veidošanās. Ar fasādes siltināšanas sistēmas
palīdzību siena tiek optimāli pasargāta. “Sasaluma punkts” tiek
pārcelts uz pašu siltumizolācijas sistēmu, līdz ar to sienas
iekšpusē temperatūra ir tuvu telpas gaisa temperatūrai. Tas padara
neizspējamu mitruma un vienlaicīgi pelējuma un sēnīšu, veidošanos
uz sienām.
Mājas siltināšanas
plusi:
+
samazinās apkures izdevumi
+ tiek
nodrošināts veselīgs klimats iekštelpās
+ būtiski palielinās ēkas vērtība
un ekspluatācijas laiks
+
saglabājas ēkas būvfizikālā substance
+
uzlabojas ēkas vizuālais veidols
+
samazinās ar katru gadu pieaugošais siltumnīcas
efekts
Ēku
var siltināt gan no iekšpuses, gan ārpuses. Speciālisti gan ir
vienisprātis, ka labākais risinājums tāpat kā uzvilkt cilvēkam
kažoku, ir siltināt māju “ārīgi”. Tādējādi no temperatūras
svārstībām tiek pasargāta visa ēkas ārējā plakne, arī pašas sienas
un citas konstrukcijas, pie tam – netiek zaudēta dzīvojamā platība.
Pastāv vairākas tehnoloģijas, kā veikt siltināšanu no ārpuses, un
tās ir atkarīgas no ēkas veida.
Visnekaitīgākā un videi
draudzīgākā ir ekovate. Tā ir beramā
vate, kas izgatavota no makulatūras (80%) ar borskābes un boraka
piedevām. Šī vate pasaulē tiek lietota jau 60 gadus un ir ļoti labs
materiāls pārsegumu un sienu siltināšanai ar izcilām ūdens tvaika
caurlaidības spējām. Ar ekovati var siltināt gan augšējos, gan
apakšējos pārsegumus, slīpas virsmas un sienu konstrukcijas.
Galvenās ekovates priekšrocības ir ūdens tvaiku caurlaidības spēja
un augstā ugunsdrošības pakāpe, kā arī
dabiskums.
Minerālvates
(stikla vai akmens)
siltumizolācija ir ļoti piemērota tieši ziemeļu reģiona skarbajiem
apstākļiem un tiek plaši lietota vairāku pozitīvu īpašību dēļ. Tas
ir labs siltumizolācijas materiāls ar ļoti mazu siltumvadītspējas
koeficientu. Piemēram, 10 cm biezs minerālvates siltumizolācijas
slānis siltumtehnisko īpašību ziņā ir līdzvērtīgs aptuveni 45 cm
biezai guļbūves sienai, 60 cm biezai parastai gāzbetona
sienai, 210 cm biezai silikātķieģeļu
sienai un 250 cm biezai betona sienai. Tā kā minerālvate ir
neorganiskas dabas materiāls, tā nepelē un laika gaitā nenoveco.
Minerālvates galvenā izejviela ir minerālu materiāli, pamatā
silīcijs vai bazalts.
Arī
fibrolīts ir dabiskas izcelsmes
materiāls (koka skaidu un cementa sajaukums). Salīdzinot ar citiem
siltināšanas materiāliem, tas labāk vada siltumu, tāpēc izolēšanai
nepieciešams biezāks slānis. Fibrolītu kā dabisku materiālu var
izmantot koka māju siltināšanai. Fibrolīts mūsdienās nav pats
populārākais materiāls. Tas ir ļoti labi pazīstams no padomju
laikiem – toreiz tas skaitījās gandrīz vienīgais siltumizolācijas
materiāls, kuru stiprināja pie ārsienām. Protams, fibrolīts nevar
līdzināties ne polistirolam, ne akmens vatei siltumvadāmības
koeficienta dēļ.
Putupolistirola
iztrādājumi ir viegli, tāpēc viegli ieklājami un salīdzinoši
lētāki. Tie ir izturīgi, neuzsūc ūdeni un praktiski nedeformējas.
Taču materiāls ir ugunsnedrošs, tieši tāpēc to nevajadzētu izmantot
sabiedriskajām ēkām. Pētījumi liecina, ka Latvijas apstākļos, lai
iegūtu cerētos rezultātus, termoizolācijas kārtai ir jābūt no 120
līdz 180 mm biezai.
Ar putupolistirola plāksnēm Latvijas normatīvi
ļauj siltināt dzīvojamās ēkas deviņu stāvu augstumā.
Tikai
pēdējos gados mūsu valstī tiek izmantots vēl kāds siltumizolācijas
veids – aminoplasta putas. Šī
tehnoloģija paredzēta gaisa tukšumu aizpildīšanai jau sen uzceltām
ēkām (vecu māju, apmestu guļbaļķu māju, Līvānu māju siltināšanai),
būves procesā, kā arī betona paneļu caurumu aizpildīšanai. Šādi
tiek siltinātas ēkas, kuru siltinājums (zāģu skaidu un kaļķu
maisījums, keramzīta vai izdedžu slānis) ir nosēdies. Aminoplasta
siltumizolācijas putas ir speciāli izstrādātas tā, lai netraucētu
sienai elpot, bet pārtrauktu brīvu gaisa cirkulāciju sienas gaisa
tukšumos. Sacietējušās aminoplasta siltumizolācijas putas
nebojājas, nepelē, ir aukstumizturīgas, nedeg, tām nav smaržas, un
tās neļauj kukaiņiem un citiem kaitēkļiem iemitināties sienā.
Mājas siltināšana ir sarežģīts
pasākums, kurā obligāti jāpieaicina sava aroda speciālisti –
arhitekts, būvinženieris, siltumtehniķis. Pārrunājot šo problēmu ar
vairākiem speciālistiem, rezultāts būs labāks. Patīkams klimats
mājoklī sniedz labsajūtu un uzlabo veselību, tāpēc siltiniet savu
ēku (vai tā būtu jaunceltne vai vecās rekonstrukcija un
modernizācija) – tā jūs iegūsiet priekšrocības uz daudziem
gadiem!
Dzintra
Brauna
Pārdošanas vadītāja
T/C
K-Rauta Jelgava
