Pašlaik, kad pārdzīvojam par notikumiem Gruzijā – cietušajiem cilvēkiem, izpostītajām pilsētām un sagrautajiem ciemiem -, būtu nepieciešams arī palūkoties uz konflikta eskalācijas cēloņiem un prognozējamiem rezultātiem.
Lai izprastu šā kara mērķus, kuru sasniegšanai Kremļa politiķi bija gatavi upurēt vairāku tūkstošu cilvēku dzīvības, dažus desmitus ciemu un pilsētu, jāsaprot politisko notikumu fons, uz kura norisinājās šī asiņainā agresija.Proti, jau kopš pagājušā gada rit starptautiskas diskusijas par ASV iecerēto pretraķešu vairogu Austrumeiropā, pret ko krasi un bez acīmredzamiem panākumiem iebilst Krievija. Vēl vairāk, lai gan Krievija izmisīgi protestē, starptautiskā sabiedrība atzinusi Kosovas neatkarību. Turklāt tas notiek apstākļos, kad Maskavā valdošā elite cenšas atjaunot vietējo iedzīvotāju ticību Krievijai kā vienai no pasaules lielvarām.Kā dadzis acī tai ir arī Baku – Džeihanas naftas vads, kas šķērso Gruzijas teritoriju un caur Turciju Dienvideiropai nodrošina alternatīvu jēlnaftas piegādi, ko nespēj kontrolēt Kremlis. Vēl bīstamāki šajā perspektīvā Krievijai varētu šķist nākotnes plāni par jauniem gāzes cauruļvadiem caur Gruziju, kas Eiropas valstīm varētu nodrošināt alternatīvu energoresursu piegādi no Vidusāzijas. Krievijai tas nozīmētu ne vien ekonomiskās kontroles instrumentu vājināšanos pār Eiropas valstīm, bet arī zināmu budžeta ieņēmumu sarukumu.Vājinot pašreizējo Gruzijas valdību un vietējās sabiedrības ticību Rietumu demokrātijām, iespējama Kremlim lojālu politiķu ievēlēšana Gruzijas vadībā jau nākamajās vēlēšanās un kontroles atgūšana pār pārāk patstāvīgo Dienvidkaukāza valsti un tās resursiem. Vienlaicīgi Krievija nodrošinātu buferzonu starp savām un NATO robežām (šajā gadījumā Turcija).Krievijas līderi, šķiet, ievērojuši loģiku – nekas tik labi nesaliedē nāciju kā neilgs un uzvaru nesošs karš. Turklāt tas notiek tieši pirms sociālās sistēmas reformas, ko paredzēts izvērst Medvedeva prezidentūras pilnvaru laikā un kas potenciāli varētu izraisīt Krievijas iedzīvotāju neapmierinātību ar pašreizējo valdību. Kara un tā seku noregulēšanas rezultātā uzmanība lielā mērā tiks novirzīta no sociālās drošības paketes samazināšanās.Prognozējams, ka, noregulējot Krievijas – Gruzijas konfliktu, Krievija un tās sabiedrotās atzīs Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību. Lai cik nežēlīgi tas izklausītos, bet Krievijas iedzīvotājiem to būs iespējams pasniegt kā revanšu par Kosovu, vienlaicīgi testējot Rietumvalstu spēju un vēlmi iebilst Krievijas vienpusējai politikai. 2:1 Krievijas labā ģeopolitiskajā spēlē ar Rietumiem. Valstis un tautas šajā lielvaru spēlē ir vien mazi kauliņi.Šajā situācijā Eiropas valstīm nepieciešams nevis izdabāt drošības dienestu kliķes pārņemtajam Kremlim, bet gan nozīmīgākajos jautājumos paust vienotu un stingru nostāju, neiekrītot «skaldi un valdi» politikas slazdos. Krievijai jāparāda, ka arī lielvalstīm nepieciešams rēķināties ar starptautiskās sabiedrības viedokli un vispārpieņemtām starpvalstu attiecību veidošanas vērtībām 21.gadsimtā.
