Ābeļziedu sniegs dārzā, ievu ziedēšanas dienas un lakstīgalu naktis, Jelgavas pilsētas svētku tuvums – visskaistākais gadalaiks, un tieši šajā brīdī es eju pie savas pilsētas lasītājiem ar jaunu grāmatiņu «Projekts «Lielās blēņas»».
Šoreiz tā nav dzeja, bet stāsts par kādu klasi projektu nedēļā, par zēnu draudzību, pirmajām simpātijām, par ģimenes attiecībām un draudzību starp četru paaudžu cilvēkiem, par uzticēšanos.Es nebaidos teikt – tā ir labākā grāmata, ko es esmu uzrakstījusi .Viss stāstītais ir no maniem vecākiem uzklausīts, skolas laikā piedzīvots, darba gados novērots. Un izrādās, ka blēņas ir mūžīgas, kaut šajā grāmatiņā tās ir tikai simt gadu garumā. Nelielai, aptuveni deviņdesmit lappušu grāmatiņai nav cieto vāku, krāsainu ilustrāciju, bet tajā ir galveno personu foto galerija, un ļoti maza ir grāmatas cena. Pateicība par to izdevniecībai SIA «Drukātava». Es gribēju, lai nelielo 33 blēņu stāstu grāmatiņu varētu iegādāties mani skolasbiedri, bijušie skolnieki, skolotāji, kuri meklēs dāvināt kādu grāmatiņu, šķiroties no 6. vai 9. klases.Tajā ir lieli notikumi, pārdzīvojumi un piedzīvojumi, bet neviens stāsts nav izdomāts – katra epizode ir īsta patiesība, lai cik neticami brīžiem tas liktos.Es dažkārt domāju, ka ne visu lasītājs var uzzināt. Aizverot grāmatu, paliek daudz interesanta, nepateikta , neatminēta, par ko pastāstīt var tikai pats autors. Par katru grāmatu rakstnieks – radītājs varētu rakstīt atsevišķu stāstu, atceroties tās tapšanu.Es varētu stāstīt par ārstēšanās periodu Tērvetē, kad starp procedūrām divu nedēļu laikā nevienu reizi neizgāju pastaigāties savā mīļajā mežā – tikai rakstīju par blēņām…Es varētu pieminēt atsevišķas personas, saukt tās īstajos vārdos un pateikt, kas notika tālāk – pēc grāmatā aprakstītās epizodes. Piemēram , zem viena portreta ir paraksts «Vija – Šokolādes princese», bet tur varētu būt vēl stāstīts, ka šī meitene, kurai pēckara gados Jelgavas skolotāja Elza Vasariņa – Millere palīdzēja dzīvot un mācīties, vēlāk kļuva par tēlnieci Viju Hiršu – Mikāni un dzejnieci Viju Guni. Divu uzvārdu nesēja, divu mākslu pārstāve vienā personā… Bet patiesībā tas ir svarīgi tikai mūsu pilsētā, tāpēc grāmatā ir tikai viena Vijas jaunības epizode.Bet vēl brīnumaināka man liekas cita tēla rašanās. Lielais blēņu stāsts ir par latviešu skolas bērniem, un tā galvenās varones vārds ir Madara. Viņa nav «no dzīves norakstīta» { tāpat kā abi Madaras draugi}, bet garie, skaistie, visskaistākie mati skolā gadus četrus latviešu valodas stundās «Jundā» bija man klasē. Tā bija krievu tautības meitene Jeļena Čuhina, kuru es redzēju no mazas, biklas meitenītes izveidojamies par skaistu, centīgu, apzinīgu, drosmīgu un kārtīgu jaunieti, joprojām lepni nesot savu galvas rotu – spožos, garos, zīdainos matus. Tā radās mana Madara.Bet es nevaru pārstāstīt visu grāmatu… Kā es vēlos, lai tā nonāktu pie jums, mani skolnieki, mani skolas draugi, mani kolēģi – skolotāji! Lai tās parādīšanās grāmatnīcā «Alta» būtu viena no mūsu pilsētas svētku sastāvdaļām!
