Būtu neticami, ja atvasara turpinātos līdz 9. oktobrim. Taču, kā domā viens otrs no mūsu velopastaigu dalībniekiem (arī es), tas varētu būt datums, kad rīkojam kārtīgu sezonas noslēguma velopastaigu. No Jelgavas līdz Mežotnei un atpakaļ.
Kā jau svētdienā – pa ceļam pieci dievnami. Tālākais punkts – Lielupes vidū uz atjaunotā Mežotnes gājēju tilta. Kopā ap 60 kilometru, vidējais ātrums 12 – 14 kilometri stundā.Starts pulksten 10 no Raiņa pieminekļa. Ja domājat piedalīties, lūdzu, savlaicīgi atzīmējieties bloga atsauksmēs.Tas būtu svarīgi plānošanai. Domājot par skaistajām atvasarām, iekopēju pārlasīšanai no veciem krājumiem mīļu Imanta Liekniņa atmiņu stāstu, ko pirms gadiem publicēja «Zemgales Ziņas».Pirmā vētraPat vecie mežinieki neatcerējās redzējuši tik skaistu veco sievu vasaru kā 1967. gada oktobrī. Dienā gaiss sasila līdz divdesmit un vairāk grādiem. Dunduri bija pazuduši un tikai retumis uzkūlās kāds ods, bet arī tas iedzēla tikai pieklājības pēc un tad nokaunējies lasījās prom. Vīri strādāja sporta krekliņos un biksēs un jutās kā Ēdenes dārzā. Kādu vakaru, oktobra otrajā pusē, darbu beiguši, lēnām čāpojām mājās. Izejot mežmalā uz pļavas pēkšņi apstājāmies. Notika kaut kas pasakains. Pa pļavu ārā no meža nāca zvēri – rāmā gaitā stirnas, buķeļi. Tālāk redzēja dažus briežus, zaķu baru un lapsas – visi juku jukām. Pļavas vidū aizaugušajā novadgrāvī muguras cilāja melnas mežacūkas. Pret mums – nemazākās vērības.«Jei bogu, pastardiena nāk virsū, » – teica Jāzeps. Viss šis skats šķita tik neīsts, nedabisks, ka gribējās izberzēt acis un uzskatīt to par halucināciju. Kad bijām aizgājuši līdz grāvim, nācās secināt, ka nekāda fatamorgāna tā nav vis: gaisā vēl vēdīja mēslu smaka un zāle grāvī kā pierullēta. Vēja ne pūsmiņas. Kad mežā redzēto mājās stāstīju sievai, tā brīdi noskatījās un tad noteica: «Dzēris tu neizskaties, bet muld kā Jemeļa…» Arī abi puikas mutītes aizvēra tikai pēc laba brīža. Ap deviņiem vakarā sāka celties vējš. Ap desmitiem jau nāca tādi grūdieni, ka vecā Ulmaņlaika mežsarga māja drebēja vien. Ap vienpadsmitiem pazuda elektrība un bija jālūko sveces un vējlukturis. Mūsu gošnele grasījās atnesties, tālab bija ik pa laikam jāiet uz kūti raudzīt. Sieva uzvilka jaku un izgāja vējtverī. Pēc brīža viņa sauca mani palīgā – kaut kas lēcies ar ārdurvīm, nevarot atvērt. Gāju pats. Tik tiešām tāda sajūta, ka kāds no pagalma tura durvis ciet. Ārā šņāca un priekšnams krakšķēja. Vējš gūlās durvīs ar tādu spēku, ka ar pūlēm tās dabūju vaļā. Tūdaļ saņēmu sejā tādu brāzienu, ka aizsita elpu, arī lukturi nopūta. Saliekušies kā kabatnaži abi ar sievu līdām uz kūti. Venta mierīgi gremoja, bet kūtiņa krakšķēja vien. Atpakaļ ejot, vējš mūs rikšiem pārtrieca pāri pagalmam un sviešus iemeta gaitenī. Jumta istabelē dzīvoja sveķotājs Dzenis. Tas bija nonācis lejā un teica, ka bail augšā sēdēt. Ap pusnakti likās, ka būda nupat apgāzīsies. Saģērbām puikas un visi sasēdāmies vējtverī – ja ēka bruks tur nebūs vērbaļķu un griestu. Ap trijiem vējš mazliet pierima un atgriezāmies istabā. Izgāju laukā, bet neko prātīgu nevarēja saskatīt. Tumšs, gaiss, šņāca un svilpoja. Aizgāju uz kūti un iededzu vējlukturi: tieši laikā, Ventai atnācis mazs, jauks govslopiņš. Dzenim dārzā bija kādi divi trīs bišu stropi. Rīta gaismai svīstot, viņš aizgāja lūkot, kā tiem klājas. Pa logu noskatījos, ka Dzenis dārzā tā jocīgi danco. Pielec pie viena stropa, tad apcērtas un metas pie iepriekšējā. Izrādās, ka vējš norāvis stropu jumtiņus, un vīrs cenšas tos ar kādu smagumu nostiprināt vietā, bet tikko vienu saglābj, tā otram jumts atkal nost. Kad kļuva pavisam gaišs, atnāca Jāzeps ar citiem večiem. Ar jaunām ziņām viņi bija pārbagāti. Tāda četrdesmitgadīga bērzu audzīte, pusceļā līdz manam mājoklim, esot gar zemi kā nopļauta. Jāzepa mājās pie sovhoza fermas vējš esot aiznesis pa gaisu visu šīferi un nogāzis ūdenstornim rezervuāra bunduli. Sariktējāmies iet lūkot, kas darās cirsmā. Parasti tur tikām 45 minūtēs, todien – trīs stundās. Mežu nevarēja vairs pazīt. Koki sagāzti krustu šķērsu. Damakšņa egles izgāztas ar visu saknes plāci, priedes nolauztas, lapu koki padarīja šo mudžekli par īstiem Amazones džungļiem. Kad nokļuvām līdz cirsmai, atviegloti nopūtāmies: tralis (traktors T- 40) cirsmas vidū bija vesels. Izgāzto koku galotnes gulēja no tā pusmetru, metru atstatus. Abas dīzeļdegvielas, motorzāģu «Družba» benzīna un dīzeļeļļas mucas divsimt litru tilpumā bija burtiski ietriektas zemē. Paši motorzāģi, koku gāžamās dakšas un citi loriņi, kas aizejot palika noslēpti zaru kaudzē, tagad šajā mudžeklī vairs nebija atrodami. Kad atkal izkūlāmies no meža, viens no vīriem Rūdis jautāja: «Vai jūs veči apjēdzat, kālab dzīvnieka muka prom no meža?» «Kā tad! Viņiem Dievs tas Kungs piezvanīja, lai lasās…» Rūdis nu reiz ticēja dzīvnieku spējai prognozēt laika apstākļus.
