Jelgavas pilsētu pēdējo
simts gadu laikā piemeklēja nesaudzīgākā katastrofa tās garajā
vēsturē. 1944. gada jūlijā kara liesmās gandrīz pilnīgi gāja
bojā senā Kurzemes hercogistes galvaspilsēta, kuras apbūve bija
veidojusies četru gadsimtu laikā. Tomēr no pelniem izdevās
atdzimt vairākām baznīcām, kuru smailes atkal iezīmē pilsētas
panorāmu, bet pats galvenais – tika atjaunota Frančesko
Bartolomeo Rastrelli celtā Jelgavas pils, Latvijas lielākā
vēsturiskā ēka. Izpostītās un pēckara laika prozaiskās apbūves
malā tā dominē pār Zemgales līdzenuma ainavu, un skats no
Lielupes labā krasta joprojām rāda šo ēku diženu un
pārsteidzošu. It īpaši liels brīnums grandiozā ēka bija visiem
ceļotājiem, kas no Rietumeiropas cauri Jelgavai savulaik devās uz
Pēterburgu. Jelgavas pils ir ne tikai izcils arhitektūras
piemineklis, tas ir īsts monuments, piemineklis cilvēku radošajai
domai, tā ir Kurzemes un visas Latvijas vēstures zīme. Likās, ka
uz visiem laikiem Jelgavas pilsētā tiks saglabāta šī dominante,
ka nekas un nekad nespēs ar to sacensties.
Tā tas ir bijis līdz šim
brīdim. Tagad mūsu acu priekšā iezīmējas iespēja nākt citai
katastrofai un citam monumentam, kas grib sacensties ar Jelgavas
pili. Tas ir lielveikals – mūsdienu patērēšanas sabiedrības
templis. Diagonālā skatā no Lielupes pretējā krasta uz pili
gatavojas raudzīties veikals–noliktava
«Depo», bet pilij nāktos skatīties uz veikalu. Pats galvenais –
uz šo veikalu nāktos skatīties visiem pilsētas viesiem, Jelgavas
iedzīvotājiem, kas Lielupes atjaunotos krastus grib izmantot
atpūtai, atrodoties atslābinošā, harmonizētā, cilvēka mērogam
atbilstošā vidē, kur neielaužas komercijas steiga un kņada.
Jebkurā citā vietā šī iecerētā jaunceltne būtu saucama par
derīgu, ērtu, praktisku, un tās arhitektūra varbūt pat būtu
uzslavējama. Jebkurā citā vietā, tikai ne šajā.
Viena lieta ir kara apstākļi,
fatāli cilvēku neprāta un likteņa triecieni, otra –
aukstasinīga kultūrvides kropļošana, vēstures simbolu
degradēšana. Eiropā ar katru gadu vairāk apzinās, ka vērtība
ir ne tikai pašiem kultūras pieminekļiem, bet plašai telpai ap
tiem, videi, kurā pieminekļi dzīvo un elpo. Pieminekļu
aizsardzības zonas tiek paplašinātas, lai izbēgtu no disonējošu
«kaimiņu» parādīšanās
to tuvumā. Ideja par kontrastu skaistumu bija aktuāla tūlīt pēc
Otrā pasaules kara, taču drīz vien izrādījās par lielu maldu,
jo jaunā apbūve nebūt nenāca rotaļāties ar seno arhitektūru un
to papildināt, bet nekavējoties nomāca ar savu mērogu, spožumu,
tehniskumu, materiālu sterilitāti.
Vienas ēkas rada katastrofu,
tām sabrūkot, bet citas var kļūt par katastrofu, tās uzceļot.
Jelgavas «Depo» draud
izvērsties par simbolu agresīvam biznesa uzvaras gājienam,
prakticismam, kas Lielupes krastā, vietā, kura ir kā radīta
pilsētas rekreācijas zonai, vēlas ielikt gigantisku industriālu
būvķermeni. Turklāt nav nozīmes ēkas labākam vai sliktākam
arhitektoniskajam izveidojumam, visu izšķir mērogs, objekta
industriālā aura, galējā nesaderība ar Lielupes krasta
ainaviskajām vērtībām. Iebraucot un izbraucot no pilsētas,
turpmāk uzmanību piesaistīs ne Jelgavas pils sarkanā fasāde, bet
sarkani milzu burti «DEPO» tilta
otrā pusē.
Tuvākie mēneši rādīs, vai
Jelgavas pilsoņi, Jelgavas pašvaldība un sabiedriskā doma spēs
tikt galā ar šo izaicinājumu, saglabāt to trauslo status
quo, kas Jelgavai,
pateicoties izcilajai pilij, vēl ļauj saukties par vēsturisku
pilsētu. Tad būs redzams, vai ar lozungu «Jelgava – pilsēta
izaugsmei» ir domāta
tikai fiziskā, materiālā izaugsme vai aiz tā slēpjas arī apziņa
par mūsu vides garīgo nozīmi, par pienākumu likteņa triecienos
izdzīvojušās vēstures liecības un Zemgales ainavas skaistumu
saglabāt nākamajām paaudzēm.
Imants Lancmanis, Rundāles pils muzeja direktors
Attēls: skiču konkursa uzvarētājs
