Tā vien šķiet, ka daži politiskā lauciņa arāji vairs īsti nesaprot, ko dara, un pašvaldību vēlēšanu tuvums ne tikai saasinājis varaskāro hormonu darbību, bet pilnībā aizmiglojis prātu un smadzeņu domāšanas spējas, valsts tālāko likteni uzticot teju vai ruletes galdam kazino.
Viens solis ir sperts neatgriezeniski – otrie «godmaņlaiki», lai arī bez «buržujkām» un Latvijas rubļiem, taču ir beigušies. Alternatīvu skaits spējīgai izpildvarai – tuvs nullei. Un tas viss notiek laikā, kad kritiski svarīgi ir starptautisko institūciju lēmumi, vai aizdot Latvijai milzu summas gārdzošās ekonomikas dakterēšanai. Nebūs brīnums, ja tuvākajā laikā naudas vietā Latvija sagaidīs, «cara Vladimira» leksikā runājot, sprāguša ēzeļa ausis. Lai vai kāda komisija vai fonds gatavotos piešķirt Latvijai aizdevumu – nav nopietni paļauties uz to, ka naudīgas struktūras būs gatavas katrā laikā «kāpt uz nestabila kuģa». Ar piesardzīgu optimismu var sacīt, ka no pamatīgām problēmām esam iekūlušies vēl pamatīgākās, taču tas nenozīmē, ka nav vairs atlicis, kur krist.Un nu varam paraudzīties apkārt – cik loģiski un pamatoti ir iespējamie tālāko notikumu scenāriji. Kamēr līdzšinējās valdošās koalīcijas partijas ieņem samērā nogaidošu nostāju, opozīcija, manāms, cita starpā ļoti stingri atbalsta bezpartejisku premjerministra amata kandidātu. Lai arī līdz šim šajā sakarā minētas dažas personālijas, neviena no tām degsmi iesēsties valdības vadītāja krēslā nav izrādījusi. Tajā pat laikā Valsts prezidents uzskata, ka partiju rindās visi resursi vēl nav izsmelti, kā arī uzsver – jaunās izpildvaras komandas sastāvu noteikšot nākamais premjers, ne partijas. Ja neņem vērā pārspīlēto nostāju, ka partiju pozīcija ir salīdzinoši mazāk nozīmīga, te vietā paraudzīties – kas un no kura «grupējuma» vismaz teorētiski varētu kļūt par jaunās valdības līderi.Primārais, kam pēc būtības jāpievērš uzmanība – vai nākamajam valdības līderim ir konkrēta vīzija par tālāko rīcību, lai kaut par gramu atvieglotu Latvijas gāšanos ekonomikas bezdibenī, un vai ir padomā konkrētu profesionāļu komanda (nevis «nothing special» tipa tūdaliņu izlase), kas šo vīziju varētu operatīvi īstenot. Un te nu ar savtīgu un politisku interešu nepārņemtām kandidatūrām ir vairāk nekā drūmi.Pēc 14 mēnešiem pašreizējais reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns atrodas tajā pašā vietā, kur toreiz, 2007.gada decembrī – uz premjera kandidātu rezervistu soliņa. Līderisma akadēmijas absolvents, kura vārdā jau neoficiāli nodēvēts tā arī neīstenotais valdības reorganizācijas plāns, tagad no savu partijas biedru puses nodēvēts par «cienīgu kandidātu». Laikam jau vispārējais publikas īsās atmiņas sindroms visā šajā procesā atkal nospēlējis galveno lomu, turklāt, jāpieļauj, šis kungs ticis arī pie zinošāka tēla veidošanas speciālista. Lai atceramies, kā pirms vairāk nekā gada daudzpieredzējušais un plaši izglītotais Kurzemes mazpilsētas mērs padarīja par apsmaidīšanas objektu gan sevi, gan paša pārstāvēto Tautas partiju (TP), sniedzot bulvārpresei žargonu pārpilnu interviju un nolemjot sevi «ierēcošai» izbrāķēšanai potenciālā premjera kapacitātē. Cik nopietni viņa un domubiedru rīcību vērtēt tagad, kad apņēmīgajai frāzei – «TP nebūs valdības gāzēji» – sekoja vēl apņēmīgāka rīcība, proti – izpildvaras sagraušana no iekšpuses kopā ar «zaļzemniekiem»? Vai vispār ir loģiski virzīt premjeru no kāda no minētajiem politiskajiem spēkiem?Cietēju lomā nonākušie «mācītāji» līdz ar koalīcijas biedru aktivitātēm nokļuvuši samērā izdevīgā pozīcijā – sak, mūsu premjers «zināja, kā», tikai daži brašuļi sagribēja mazliet asuma un neļāva visu līdz galam izdarīt. Savukārt opozicionāru premjers jebkurā variantā agrāk vai vēlāk kļūtu par līdzšinējās valdošās kliķes interešu varžudīķa duļķotāju, un, ticamākais, arī tādas savienības mūžs nebūtu ilgs.Bet, ja pie jaunās valdības galda pēc laika ieraudzīsim to pašu vadoņgrupējumu ģīmjus, kas parādi komandējuši pēdējos gadus, būs skaidrs, ka «valdību maiņa» bijis vien teātris bez mazākajām rūpēm par valsts interesēm, kam likumsakarīgi būtu jāseko skarbam fiasko vēlēšanu dienā, lai šādas teātri spēlējošas maitu lijas vāktos no varas siles lielgabalšāviena attālumā. Ar visu savu līdzšinējo darbību, nemitīgo uzskatu mainīšanu un dunču triekšanu partneru mugurās citu apzīmējumu šiem darboņiem grūti atrast.
