Mūzikai cilvēka dzīvē esot ārkārtīgi daudzpusīga nozīme – tā varot
gan dziedēt, gan uzlādēt ar pozitīvām emocijām, gan izklaidēt.
Vasaras koncertsezona tikko kā sākusies, un piektdien
gandrīz ar identiska datuma precizitāti ar viena gada intervālu
Ogres estrādi satricināja rokmūzikas leģendas – «Nazareth», kā
publikas iesildītāju pieaicinot citu sava laika roka klasikas
superzvaigzni – kādreizējo «Uriah Heep» līderi Kenu Hensliju, kurš
neslēpa prieku, ka arī Latvijas publikai ir labi zināmas dziesmas
no viņa ziedu laikiem, īpaši labi – apcerīgā balāde par kādu jūlija
rītu….
Tagad Henslijs pulcējis ap
sevi jaunu pavadošo sastāvu, lai laiku pa laikam nospēlētu pa
koncertam un izdotu pa kādai platei, kā nemainīgai vērtībai savās
kompozīcijās joprojām paliekot uzticīgs paša spēlēto hamondērģeļu
caurspīdīgajiem toņiem.
Mūziķis
uzstāšanās laikā demonstrēja arī labu humora izjūtu, bez «zvaigžņu»
kaprīzuma un ar smaidu reaģējot uz tehniskām ķibelēm (elektrības
pārrāvumiem pilsētas mērogā), lai gan tieši šīs problēmas dēļ viņš
pēc pēdējās dziesmas nespēja publikai pateikt savu paldies un
atsveicināties, sakāmo aizstājot ar rokas mājieniem (akmens
organizatoru dārziņā).
Krietni pēc
pusnakts uz skatuves kāpa Skotijas roka grandi «Nazareth» (līdz ar
to var uzskatīt, ka kopš uzstāšanās Ogrē pagājušajā gadā pagājis
precīzi gads). Frāze «Good evening, Ogre!», kā ierasts, saprotamu
iemeslu dēļ tiek izrunāta ar zināmu pietāti – angliski vārds ar
šādu rakstību nozīmē neko citu, kā «cilvēkēdājs». (Ko gan domā
slavenā trikotāžas kombināta sadarbības partneri angliski runājošās
valstīs?)Šķiet, ņemot vērā neseno viesošanos pirms
gada, mūziķi bija nolēmuši spēlēt pēc iespējas «nepārklātu»
repertuāru, vienlaikus atskaņojamo dziesmu listē neiztrūkstoši
iekļaujot tādas «obligātas» un sirdi uz pusēm raujošas pērles kā
«Love Hurts» un «Dream On».
Arī šajā
koncertā Dans «Dzelzs rīkle» Makafertijs kopā ar kompāniju vēlreiz
nodemonstrēja, ka, neskatoties uz rokeru cienījamo vecumu, viņa
unikālās balss sēciens joprojām ir gana griezīgs, bet caururbjošie
ģitāras «zāģi» – spēcīgi, par ko sanākusī padsmit tūkstošos
skaitāmā publika varēja pārliecināties klātienē. Varbūt, ka šādi
«Nazareth» apciemojumi kļūs par ikgadēju tradīciju? Vēl jo vairāk
tādēļ, ka šoreiz arī auditorija, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu,
šķita ne vien gados krietni jaunāka (tātad klausītāju loks aug!),
bet arī kulturālāka.
Lai nu kā,
pozitīvas emocijas tagad kādam laikam nodrošinātas. To saka
cilvēks, kurš nebūt nav izteikts «Nazareth» fans. Dream on!
