Tā notika, ka šajā neaizmirstamajā 1991. gada janvārī visi bijām Jelgavā – vecākajai meitai Sandrai un Gintam (māksliniekiem Strēļiem) bija Tallinas Mākslas institūta ziemas brīvdienas, man – brīvdienas Juglas ģimnāzijā, otrai meitai Dacei sestdiena un svētdiena bija brīvdiena režisores darbā Komponistu savienībā.
13. janvāra svētdienas rītā Dace kopā ar tēvu gatavojas braukt uz tautas mītiņu Daugavmalā. Skan Daiņa Īvāna aicinājums pulcēties. TV rāda kadrus – kas notiek Lietuvā. Kas notiek Lietuvā?!Mūsu tēvs vispār ir mazrunīgs. Arī tajā rītā. Aizbraucot viņš paņem līdzi savu plikādas balto kažociņu un Daces mājiņas karogu. Tajā brīdī vēl nenojaušam, ka šis būs karogs pie Augstākās Padomes – no pirmās barikādes celšanas brīža, caur pirmajām neziņas un satraukuma naktīm. Atvadoties par to pat neiedomājamies, bet tagad zinu, ka tālāk viss varēja būt citādi. Jā, viņš atgriezās… pēc nedēļas, bet varēja arī neatgriezties, ja notikumu attīstība būtu bijusi vēl dramatiskāka.Pēc mītiņa Dace pārbrauc mājās viena. «Tēvs ar karogu aizgāja sargāt Augstāko Padomi,» viņa saka. Vakarā ierodas arī Strēļi. Tēvs Gintam licis braukt uz Jelgavu, sakot, ka viņam jāsargā Sandra ar viņas gaidāmo bērniņu, turklāt vienam vīrietim ir jāpaliek uz visām mums, trīs paaudžu sievietēm – mani, manu māti slimības gultā un abām meitām. Tāda nu uz to brīdi mēs esam – skaitliski nelielā stingrās aizmugures grupa. Izstrādājam rīcības plānu – Gints un Sandra par visu naudiņu, cik vien tās viņiem ir, brauc iepirkt zāles un pārsienamos materiālus… Aptiekas svētdienā slēgtas, taču poliklīnikas aptiekas kioska vadītāja Ludmila, skolas biedrenes Ingas Rozentāles mamma, atdod visu, cik ir viņas kioskā un noliktavā. Es gatavoju ēdamo. Satraukti par to, kā jūtas tēvs un citi vīri pēc pirmās nakts, ar sēņu salātiem trīslitru burkās, saceptiem skrandžiem un maizi visa trijotne atkal dodas uz Vecrīgu. Un tā visu nākamo nedēļu. Man jāpaspēj piedalīties latviešu valodas iestājeksāmenos Lauksaimniecības universitātē, pēc tam naktīs jāgatavo nākamais produktu sūtījums. Radio netiek izslēgts ne dienu, ne nakti.Kad pēc nedēļas atsākas mācības Rīgas skolās, pa Merķeļa ielu, ejot uz 32. autobusa pieturu, rītos pretī nāk pēc dūmiem smaržojoši vīri, kuri, nakts dežūru beiguši, dodas uz mājām atpūsties. Braucot garām Ministru Padomei, redzu viņu ugunskuru, pie kura nu jau sapulcējusies dienas maiņa.Savu pēc gandrīz 20 gadiem saņemto Barikāžu aizstāvja Goda zīmi 12. dzimšanas dienā tēvs uzdāvina Daces dēlam Krišjānim. Kad šoruden Dace aicināta stāstīt par Latviju tautiešiem Amerikas Klusā okeāna krastā Portlandē un Sietlā, lidojot uz tikšanos, viņa ņem līdzi tēva medaļu, lai katrs 18. novembra svinību dalībnieks var to rokā paturēt, stiprinot savu Tēvzemes mīlestību, gatavību un varēšanu palīdzēt Latvijai.Mūsu ģimenes barikāžu dalībnieks nekad nebrauc uz atmiņu ugunskuriem. Jānis arī nemēdz daudz par šiem notikumiem runāt. Bet par vienu no skaistākajiem un aizkustinošākajiem brīžiem savā dzīvē viņš uzskata dienu, kad gadu pēc barikādēm Jelgavā pie viņa mūsu skolotāju mājas dzīvoklī ieradās grupa Kurzemes vīru, ar kuriem kopā cēla pirmo barikādi pirmajā naktī, cerot, ka drīz ieradīsies palīgi, atbrauks tehnika, un saprotot, ka viņi vien – skaitā ap četrdesmit – nenoturēsies. Toreiz, pirmajā gadadienā, vīri bija atveduši Jānim dāvināt Daiņa Rožkalna gleznu «Staburags».Barikāžu naktīs kopā ar kurzemniekiem bijis arī kāds piecpadsmitgadīgs zēns. Kailām, nosalušām rokām viņš licis akmeni uz akmens, stiprinājis ar dzelžiem. «Viņš cīnījās kā zvērs un, redzams, bija gatavs uz visu,» Jānis atceras, aizvien ilgodamies viņu kādreiz vēl satikt. Toreiz nebija laika runāt, prasīt – no kurienes? Kā sauc? Bet kaut kur Kurzemē šodien dzīvo vīrs gados starp trīsdesmit un četrdesmit, kurš varbūt saviem bērniem stāsta par notikumiem aukstajā janvāra naktī un nemaz nenojauš, ka Jānis no Jelgavas baltajā plikādas kažociņā visu mūžu viņu atceras.Tas bija tāds laiks un tāds notikums ne tikai visas tautas, bet katra atsevišķa cilvēka, katras ģimenes, katra barikāžu laikā dzimušā dzīvē.Neaizmirstams un svēts.
