Jelgavas un apkārtējā reģiona vēstures aprakstos un diskusijās bieži nākas sastapt nekonkrētu informāciju, kas noved pie putrošanās un tukšiem mītiem novadnieku nostāstos saistībā ar kādu baronu Medemu, kurš 1919.gadā karoja pie bermontiešiem, bet Otrajā pasaules karā bija nacistu komandieris Jelgavas pilī.
Pārpratumi, pretrunas un mīti rodas tad, kad uzvārda dēļ šo cilvēku mēdz saistīt ar savulaik vietējo muižnieku grāfa Medema dzimtu. Nopietnos vēsturnieku tekstos gan diezgan skaidri noprotams, ka runa ir par dažādu dzimtu atvasēm, piemēram, Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis savā grāmatā par Elejas pili pat tieši un skaidri piebilst, ka bermontiešu un nacistu virsnieks Medems nav grāfu Medemu radinieks. Tāpat acīgākam lasītājam būtu jāpamana atšķirīgie tituli – barons un grāfs.Taču daudzas vēsturiskā fona kopsakarības priekšstatu par šo personu padara miglaināku, kas pat tagad, interneta laikmetā, dažādās vietnēs noved līdz neapzinātai faktu falsifikācijai. To vairākkārt konstatējot, vēlējos akcentēt un kliedēt šo putrošanos.Karojošais brīvkungs (barons) MedemsStarp citu, gan 1919.gada, gan Otrā pasaules kara notikumos ir runa par vienu un to pašu personu – brīvkungu (baronu) Valteru Eberhardu fon Medemu (jeb – Walter-Eberhard Alexander Albert Freiherr von Medem (dzimis 1887.gada 4.maijā Līgnicā, Silēzijas pilsētiņā Polijas Dienvidrietumos, miris 1945.gada 9.maijā Prāgā, Čehijā).Lai būtu drošs, arī pats “pabūros” cauri publiskotajām Medemu ciltskoka detaļām, un atradu tikai apstiprinājumu dažu vēsturnieku jau rakstītajam. Neskaidrs būs priekšstats, ka viņš būtu cēlies no baltvācu Medemiem, un pilnīgi aplams ir pieņēmums, ka barons ir grāfu Medemu radinieks.No 1914.gada līdz 1918.gadam brīvkungs Valters fon Medems karoja 3.kalnu artilērijas pulka sastāvā, un 1918.gadā atradās Ungārijā ar pamatīgām raizēm par 9.novembra revolūciju Vācijā, ko pēcāk aprakstīja savā grāmatā “Rīgas iekarotājs” (Stürmer von Riga. Leipzig, 1935). Viņam rūpēja tikai Vācija. Atmiņās viņš citē kāda virsnieka solījumu: “Ja jau matroži 9.novembrī varēja atvest savu revolūciju no Vilhelmshāfenes uz Berlīni, mans brīvkorpuss panāks Vācijas drošību Baltijā”.Latvijā viņi sākotnēji ieradās ar misiju padzīt boļševikus un sodīt to teroru (kāds Stučkas režīmā tiešām valdīja, arī Jelgavā). “Brīvkorpuss pašapzinīgi soļoja parādes maršā garām savam jaunajam komandierim, grāfam Golcam, Somijas atbrīvotājam, kuram nu bija jāatpestī Baltija,” raksta Valters fon Medems.Personīgās leģendas veidošanaSavukārt maldus par tiešu radniecību ar baltvācu Medemiem var radīt šīs brīvkunga Medema rindas: “Vairāk kā 600 gadus vācu asinis Baltijā stāvēja vācu kultūras priekšpostenī. Ordeņa bruņinieki, parasti vecu Lejassaksijas dzimtu otrie dēli, nākuši no Marienburgas, apmetās Rīgā un Jelgavā un vēlāk palika par kungu kārtu savās Baltijas muižās. Labākie no vācu pilsonības ieradās ar Hanzas kogēm, radīja pārticību, radīja ziedošu pilsētu garīgo dzīvi un uzbūvēja krāšņas gotiskas ķieģeļu baznīcas un ģilžu namus Rīgā un Rēvelē. Baltijas literāti no Tērbatas universitātes devuši vāciskumam vērtīgus darbiniekus. Tomēr vācbaltu liktenis caur gadsimtiem palika būt par augstāk stāvošu kolonistu rasi, zemes iedzīvotāju tievu virskārtu.”Viņš turpina: “Kapteinis domīgs jāja caur Kurzemi ar saviem vīriem. Viņā noslēdzās gadu simteņu ritums. Šeit, aiz lepnas pils nomelnējušajām mūra paliekām tika kārts viņa paša senču šūpulis, tās aizaugušajos parkos patika rotaļāties vecvecaimātei un viņas māsīca Elīza fon der Reke rakstīja vēstules dzejniekam Gētem uz Veimāru. Pa to pašu veco kara ceļu, pa kuru viņš ar saviem brīvprātīgajiem tagad devās, pret pagānismu ar krustu un zobenu cīnījās viņa 13.gadsimta bruņnieciskais sencis, lielkomturs Konrāds fon Medems. Krusta karš toreiz, krusta karš tagad!”*Pārsvarā kaislīgi un detalizēti aprakstīdams sava brīvkorpusa kaujas, kurās 1919.gada 22.maija triecienā atbrīvoja Rīgu no boļševikiem, viņš ar to savu grāmatu beidz, jo, kā redzams, arī 30.gados, kad starpkaru posmā strādāja par žurnālistu un redaktoru Vācijā, viņš nevēlējās atmiņu grāmatā atgādināt par pievienošanos bermontiešiem, par to sakāvi un visvairāk – par to, kā ar viņa līdzdalību tika demolēti bēgļu pamestie grāfa Medema īpašumi Elejā un Jelgavā.Grāfs Medems cietušā lomāKā lasām vēstures aprakstos, jau Pirmā pasaules kara laikā, 1915.gadā, nodedzināto Medemu Elejas pili pēc četriem gadiem atkal turpināja demolēt bermontieši, kuri tējas namiņā palikušo hercogienes Dorotejas skulptūru izmantoja par mērķi šaušanas treniņiem. No barona Medema sabiedroto vandālisma esot cietuši arī visi trīs Medemu nami Jelgavā – gan abas Medemu pilis Strauta ielā (tagad J.Čakstes bulvārī, aptuveni jaunā gājēju tilta apkaimē), gan “Villa Medem” nomalē, kur kādu laiku atradies bermontiešu štābs.Tas, ka grāfu īpašumi bez sevišķa iemesla tika postīti, akcentē faktu, ka tie nebija brīvkunga Valtera fon Medema īpašumi un ka viņam, iespējams, nerūpēja to liktenis, jo viņš zināja, ka grāfu dzimta nav viņa tiešie radinieki.Kas attiecas uz Medemu īpašumiem, pēdējais to apsaimniekotājs bija grāfs Pauls Medems, kurš 1918.gadā aizbrauca uz Vāciju, kur līdz mūža galam 1939.gadā dzīvoja Drēzdenē. Elejas muižu nacionalizēja valsts, izmaksājot atbilstošu kompensāciju, savukārt īpašumus, kurus viņš nezaudēja, grāfs atstāja dēliem – Pēterim un Frīdriham, kuri vēlāk no tiem atteicās, un grāfi Medemi Latvijā tā arī vairs neatgriezās, savukārt kareivīgajam baronam Medemam ar šiem īpašumiem nav nekā kopīga, izņemot līdzīgu uzvārdu un izņemot nacistu okupācijas režīma piešķirtos īpašumus kara laikā.Mēģināju radurakstos atrast Valtera Medema grāmatā piesaukto vecvecmāti, bet Kurzemes galma grāfu Medemu ciltskokā neizdodas atrast zaru, kurš no tādas paaudzes sievietes vestu pie brīvkunga (barona) Valtera Eberharda fon Medema.Radniecību kontekstā nākas konstatēt apstiprinājumu tam, ka – nekāda radniecība neapstiprinās. Pilnīgi nevienā grāfa (vēlāk – valstsgrāfa: reichsgraf) Medema dzimtas zarā nefigurē šā cilvēka vai arī tam līdzīgs vārds. Izmantoju arī iespēju ielūkoties kāda Medemu pēcteču attāla radinieka privātajā ciltskokā, kur redzami tieši Jelgavas-Auces-Elejas Medemu pēcteči pēc kara. Nekur nav atrodams Valters Medems.It kā ar to varētu aprobežoties un likties mierā, bet “miglu” paceļ dažādas spekulācijas un arī senāki vēstures fakti. Vienā ziņā barona grāmatā pieminētajiem senčiem ir zināma nozīme: viņa uzvārds – Medems – nav nejaušība, un viņš ir senākas Medemu saimes pēctecis, un šai saimē ir arī baltvācu grāfu dzimta.No Medemu izcelsmes vēsturesAttiecībā uz Medemu uzvārda senatni ir izdiskutētas norādes arī Vikipēdijā. Medemu izcelsmi lēš no Braunšveigas apkaimes Vācijā, un kā vecākais ar līdzīgu uzvārdu dokumentos 1240.gadā ir fiksēts – Oberth (Albert) de Medehem.Saistībā ar Teitoņu ordeni, Livonijas ordeni, Kurzemi un Zemgali Medemi minēti kopš 14.gadsimta, kas, iespējams, varētu būt grāfu Medemu zara priekšteči saistībā ar kādu Johanu fon Medemu no Vilces (Johann von Mehdem auf Wilzen).Medemu vēsturiskās saimes kontekstā grāfu dzimtā kā divas atsevišķas dzimtas tiek nodalītas viena tēva, Johana Frīdriha Medema (1722–1785), divu dēlu – pusbrāļu – ģimeņu pēcteči, un, kā apgalvo enciklopēdisti, kas apraksta visu Medemu saimi, starp abām grāfu dzimtām nav tiešu saišu ar vēl divām brīvkungu (baronu) dzimtām.17.gadsimtā veidojās arī divas brīvkungu Medemu dzimtas līnijas, kas vairāk bijušas saistītas ar Prūsiju nekā ar Baltijas zemēm. Kā vienas baronu līnijas aizsācējs minēts kāds Johann Freiherr von Medem, bet otras dzimtas sākumos fiksēts Eberhard Freiherr von Medem, kura pēcteči ir saimniekojuši arī Kurzemē, taču uz šiem baroniem neattiecās otras Medemu dzimtas grāfa un vēlāk valsts grāfa tituli un īpašumi, un no 18.gadsimta šie baroni Medemi ir Prūsijas galmā, prom no Kurzemes, ar militāras karjeras tradīciju līdz pat 19.gadsimta pēctecim Alexander Freiherr von Medem. Visticamāk tieši šā Prūsijas brīvkungu zara atvase bija Valters Medems.Tas liek secināt, ka savos memuāros par 1919.gadu, kurus Valters rakstīja jau būdams nacionālsociālistu partijā un propagandas eiforijā, iespējams, Prūsijas barons Medems savu pēctecību saistībā ar Kurzemes galma grāfu Medemu dzimtu ir uzsvēris simboliski, lai pastiprinātu savas misijas varenību un savu personīgo izredzētību. Gluži kā jebkurš latvietis līdzīgā propagandas vēstījumā sevi pavēstītu par dižo zemgaļu virsaišu Viestarda vai Nameja pēcteci vai tamlīdzīgi.Nacistu barons par “Zemgales hercogu”Tomēr grāfu dzimtas prombūtnē abu karu laikā šis barons Medems mēdza rosīties (bet ne saimniekot) pa grāfa Medema īpašumiem. Nacistu okupācijas laikā viņš sēdēja Jelgavas pilī, kur sapņoja par bijušās hercogistes teritoriju pārvaldīšanu, un tā kā bija paša Alfrēda Rozenberga protežē, tad viņam tādu sapņošanu neviens neliedza, un Vērmahta aprindās viņam bija pat tādas iesaukas kā “Zemgales hercogs” un tamlīdzīgas, par kurām zināja arī sabiedrībā. Arī tas varēja veicināt maldīgu priekšstatu par radniecību ar Kurzemes galma Medemiem.Vēl pirms savas grāmatas “Rīgas iekarotājs” izdošanas, jau 1933.gada maijā viņš iestājās Hitlera nacionālsociālistu partijā (NSDAP), bet jau decembrī tika iecelts par SA (Sturmabteilung – “brūnkreklu” triecienvienību) spēku pulkvedi (Standartenführer), bet jau Jelgavā 1942.gada janvārī – par SA virspulkvedi (Oberführer).Drīz pēc vācu karaspēka ienākšanas, Vācijas Okupēto Austrumu apgabalu ministrs Alfrēds Rozenbergs, kurš līdzatbildīgs par NSDAP antisemītisma ideoloģijas un okupēto Baltijas valstu pārvācošanas plānu izstrādi, savu “skolnieku” baronu Medemu 1941.gada 25.jūlijā iecēla par Jelgavas Apgabala komisāru (Gebietskommissar von Mitau) ar rezidenci Jelgavas pilī, kurš neaizmirsa organizēt arī ebreju un čigānu slepkavošanu, un līdz gada beigām jau ziņoja, ka Jelgava no ebrejiem jau esot “attīrīta”.Jelgavas pilī nacistu barons komandēja līdz pat 1944.gada jūlijam, kad, tuvojoties padomju karaspēkam, vadību ar vērtslietām evakuēja, bet pilsētas aizstāvēšanu atstāja komandanta Johana Flugbeila un kopš 1943.gada šeit izmitinātās 15.latviešu SS apmācības un papildinājumu brigādes pārziņā. Neizdodas atrast, kādā nāvē barons nomira 1945.gada 9.maijā Prāgā.Savukārt visas bijušās grāfa Medema dzimtas ēkas karā tika nopostītas, no kurām salīdzinoši mazāk cietusi bija “Vella Medem” Uzvaras ielā, kuru padomju vara atjaunoja kluba vajadzībām.Savukārt firsts Līvens bijis baronu Līvenu pēctecisNobeidzot par pretrunām un pārpratumiem baltvācu dzimtu piederīgo atpazīšanā, līdzīgas kļūdas daudziem, tostarp laikam man pašam, bieži gadījušās attiecībā uz firstu (kņazu) Anatolu Leonīdu Līvenu (Anatol Leonid von Lieven, 1872–1937), kur pārpratums ir pilnīgi pretējs barona Medema un grāfa Medema atšķirībai. Līvena gadījumā “populāra” kļūda ir uzskats, ka viņš nav tas pats Līvens no baronu Līvenu dzimtas, taču šajā gadījumā dati liecina par pretējo.Atzīšos, ka netērēju laiku dzimtas koka pētīšanai, bet visās baltvācu informācijas krātuvēs Anatols Līvens minēts kā to pašu veco baronu Līvenu dzmitas pēctecis, taču atšķirība ir titulā – firsts (kņazs), kas aizstājis zemākā pakāpē esošo barona titulu. Iespējams, tas arī radījis priekšstatu par it kā citas saimes Līvenu.Taču pirmā šo kņazu titulu ieguva tieši baronese Šarlote fon Līvena, kuru barons Oto Heinrihs fon Līvens apprecēja 1766.gadā. Šarloti uzņēma Krievijas impērijas galmā kā cariskās ģimenes bērnu aukli, saistībā ar ko jau 1799.gadā viņai piešķīra grāfienes titulu.Kad 1826.gadā Šarlotes Līvenas auklētais un audzinātais “puika” kļuva par caru Nikolaju I, imperators viņai un viņas dzimtai piešķīra kņazu (firstu) titulu. Pēcāk, nomainoties mantiniekiem dažās paaudzēs, dzimtai piederošo Mežotnes pili ar muižu un vienlaikus kņaza titulu mantoja arī Anatols Līvens, kurš ir to pašu veco Līvenu pēctecis, tikai ar citu titulu.Arī Līvena dzīvesgājums ir saistīts ar 1919.gada Latvijas Brīvības cīņām baltvācu landesvēra sastāvā, taču viņa principi un nostāja bijuši pilnīgi atšķirīgi no Prūsijas barona Medema izvēles.Līvens, būdams Mežotnes muižnieks, kņazs un Krievijas impērijas virsnieks, bija arī Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks un palika lojāls Latvijas valstij.Landesvēra sastāvā Līvena nodaļa piedalījās boļševiku karaspēka padzīšanā no Rīgas. Aprīļa puča laikā Līvens atteicās piedalīties militārajā direktorātā, ko plānoja veidot Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja un sadarboties ar Andrieva Niedras** valdību, un arī pēc tam Līvena vienība atteicās ar landesvēru karot pret Igaunijas armiju, nepakļāvās Bermonta un Golca plāniem.Līvens pieņēma Latvijas pilsonību un palika jaunajā valstī. Agrārās reformas laikā valsts viņam par atlīdzību nacionalizēja Mežotnes pili un daļu muižas zemju, pēc kā viņš kļuva par Mazmežotnes ķieģeļu fabrikas īpašnieku, bet līdz Otrajam pasaules karam nenodzīvoja.——* Minēto Valtera Medema grāmatu iespējams izlasīt zem šīs saites:http://klab.lv/community/graamatas/3029.html** Aprīļa pučs bija 1919. gada 16. aprīlī Liepājā Latvijas armijas vācu daļu īstenots apvērsums, kura rezultātā uz laiku tika gāzts Latvijas Pagaidu valdības Kārļa Ulmaņa vadītais ministru kabinets un tā vietā pie varas nāca pučistu izveidotais Brimmera-Borkovska kabinets, bet 10. maijā Andrieva Niedras vadītā Latvijas Pagaidu valdība, t.s. Niedras valdība. Niedras valdība bija provācisks Latvijas Pagaidu valdības Ministru kabinets laikā no 1919.gada 10.maija līdz 26.jūnijam, kas pastāvēja līdztekus Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdībai un Pētera Stučkas Padomju valdībām.
