Latvija
vēža pacientu ārstēšanai atvēl būtiski mazāk valsts budžeta līdzekļus nekā
Lietuvā un Igaunijā, kas mūsu vēža slimniekus nostāda nevienlīdzīgā situācijā,
un ārstēšanai bieži jālūdz ziedojumi. Domājot par 2020.gada prioritātēm valsts
budžetā, onkoloģijas nozarē kritiski risināma problēma ir medicīnas personāla
trūkums, jāparedz vienota onkoloģiskā tīkla izveide, lai labāk koordinētu vēža
pacientu aprūpi, kā arī jāmazina Latvijas lielā atpalicība zāļu pieejamībā.
Onkoloģijas
nozare arvien asāk izjūt narkozes māsu, operācijas māsu un ķīmijterapijas māsu
trūkumu. Piemēram, Latvijas Onkoloģijas centra Ķīmijterapijas dienas stacionārā
ik dienas trūkst aptuveni trešā daļa aprūpes māsu, līdz ar to ķīmijterapija
tiek nodrošināta nevis 100 un vairāk pacientiem dienā, kā būtu nepieciešams,
bet tikai 70-80 pacientiem. Pēdējos gados ķīmijterapija tiek pielietota arvien
plašāk jau pirmsoperācijas periodā ne
tikai krūts, taisnās zarnas un olnīcu vēža pacientiem, bet arī kuņģa, aizkuņģa
dziedzera, prostatas un urīnpūšļa vēža pacientiem, kā to paredz mūsdienīga
ārstēšanas prakse.
Tāpat
onkoloģijā vērojams arī speciālistu trūkums, kas apgrūtina pilnvērtīgu jauno
tehnoloģiju izmantošanu, piemēram, trūkst ārstu radiologu, kas augstāka
atalgojuma meklējumos aizplūst uz privātām aprūpes iestādēm.
Lai
šo problēmu risinātu, būtu svarīgi pārskatīt atalgojuma principus tik smagā nozarē kā onkoloģija strādājošam
personālam un jāparedz piemaksas
koeficientus darbinieku motivācijai un piesaistei.
Būtiska
problēma onkoloģisko pacientu aprūpē ir arī Latvijas vājās pozīcijas mūsdienīgu
zāļu nodrošinājumā, kur Latvija ievērojami atpaliek no Lietuvas un Igaunijas.
Tas
nav īsti normāli, jo ekonomiskā situācija Baltijas valstīs ir vairāk vai mazāk
līdzīga. Šīs būtiskās atšķirības zāļu nodrošinājumā īpaši jūtamas lielajām vēža
lokalizācijām, piemēram, plaušu vēža ārstēšanā ar vairāk nekā 1000 pacientiem
gadā. Medikamentu klāsts, ko varam izmantot Latvijā, būtiski atšķiras. Tāpat
atšķiras arī specifisko molekulāri bioloģisko izmeklējumu loks, kas būtu jāveic
šim vēža veidam. Līdzīga situācija ir arī hematoloģisko audzēju ārstēšanā, kur
medikamentu pieejamība Latvijā ir īpaši
dramatiska, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju.
Kaut
gan onkoloģijas nozarē strādājošie vēlētos nozarē straujākas pārmaiņas, kopumā Latvijā
beidzot ir vērojama politiskā griba veselības aprūpes nozari sakārtot.
Cerams,
ka sabiedrība un politiķi ir sapratuši, ka bez šīs nozīmīgās tautsaimniecības
nozares nespēsim pilnvērtīgi attīstīties. Ir nepieciešams laiks, vairāk
līdzekļu un arī precīzs plāns, kā šos līdzekļus izmantot, kas līdz šim onkoloģijā ne vienmēr bijis
pietiekami optimāli. Piemēram, problēmas vērojamas zaļā koridora darbībā, kur
pieteikšanās kārtība ir telefoniska, nevis elektroniska, kā tam būtu jābūt
mūsdienās. Netiek risināti speciālistu un diagnostikas pieejamības jautājumi
pacientiem ar vēža reaktivāciju, kam nepieciešami īpaši ātri izmeklējumi un
ārstēšana. Tāpat būtiski onkoloģiskās nozares sakārtošanai ir izveidot
onkoloģiskās palīdzības tīklojumu ar vienu atbildīgo institūciju, kas
nodrošinātu datu apriti un apkopotu paveikto.
Foto: pixabay.com
