Ja līdz trešdienai par to kāds vēl šaubījās, tad jaunā sasaukuma domes pirmā sēde salika visus punktus uz «i». Ja galvaspilsētā censonis buldozers nenokļuva vadoņa postenī, tad Jelgavā viss notika pēc jau iepriekš izplānota scenārija, kur savās vietās bija gan politiskā teātra galvenie varoņi, gan statisti, un Andra Rāviņa kļūšana par trīskārtēju pilsētas mēru noritēja bez aizķeršanās.
Vispirms uzmanību pelna pats domes galvas izraudzīšanās process, un te aizkulišu spēlīšu taktikas nozīme ir nepārvērtējama. Viena lieta, ka iniciatīvu savās rokās ņem vēlēšanās vislielākos panākumus guvušais politiskais spēks, cita – ja potenciālie sadarbības partneri tiek izraudzīti pēc visai apšaubāmā principa «vai būsi ēzelītis manam burkānam?» vai arī notiek balstīšanās uz iepriekš paklausībā pārbaudītiem un ar amatu piedāvājumiem «iebarotiem» it kā domubiedriem.Taču pilsētniekus vispirmām kārtām interesē viņu iespējamie ieguvumi nākotnē – vai dome nekļūs par šauru interešu balstītu politisko interešu klubiņu, kur visi tiek iedalīti «savējos» un «pārējos». Pagaidām viss liecina, ka vecie tikumi nav zuduši, ko apstiprina arī domes augstāko amatpersonu ievēlēšana.«Mūsu pilsētas iedzīvotājs ir mūsu karalis, viņa vārdā mēs strādājam,» sēdē apgalvoja «jaunais vecais» pilsētas mērs. Vai šie vārdi nepaliks vien tukša gaisa tricināšana un miglas pūšana, to redzēsim pēc kāda laika. Ja izdotos pierādīt, ka vārdi atbilst darbiem, nākamā četrgade mēram augstajā amatā nebūtu pēdējā, un pozitīvisma kampaņas nebūtu nepieciešamas, bet sava kažociņa spodrināšanai izmestos līdzekļus varētu izmantot lietderīgāk…
