Jelgava ir mana pilsēta kopš 1969.gada, kad nācu pasaulē! Mīlu to kā bērnu, bez nosacījumiem, un tieši tādēļ man rūp daudzas lietas, kas nenorit kā iedomāts!
Piederu pie cilvēkiem, kuri uzskata, ka «viens likums un viena taisnība visiem» ir pamatsauklis, vadoties pēc kura arī veidojas manas personiskās vērtības, tikumi un priekšstati par to, kādi kanoni nosaka manu dzīvi manā Jelgavā. Un re – soli pa solim tik saskaros ar «šmucēm», kas aizēno visu skaisto un labo, kas te jau ir gadu gadiem.Te vietā būtu atkāpe – kā salīdzinoša novelīte! Piemēram – man tiek uztaisīta jauna virtuves iekārta, visi skapīši balti un spoži…..nu tik cept, vārīt, uzņemt viesus un omulīgi vadīt dienas un vakarus tur! Bet neraža – aizmirsās, ka lai šis spožums un baltums ilgstoši tāds būtu, tas jāspodrina un jātīra….un, lūk, nepaiet mazs brītiņš, ka viss ar gāzes putekļu nosēdumiem jau aizaudzis… nomelnējis… un viss prieks vējāRe – tāpat ir arī ar manu pilsētu, viss labais un labās ieceres arī ir jāspodrina, un kādam, protams, par to ir jāatbild. Arī nosacījumam, kad kāds padara darbu un par to saņem atalgojumu, seko it kā garantijas laiks, kura laikā visas nebūšanas jāsalabo, bet atkal nekā!Bet nu par visu pēc kārtas.Ļoti mīlu ziemu, jo esmu šajā gadalaikā dzimusi un visi lielie bērnības prieki saistās tieši ar Stacijas parku ziemā. Bet nu man citas rūpes, jāved bērns uz bērnudārzu un jāpavada uz skolu, jāizbrien cauri (dzīvoju pilsētas centrā Pulkveža O.Kalpaka ielā) dzīvojamās mājas pagalmam un tad pa Pulkveža O.Kalpaka ielu līdz Jelgavas 4.pamatskolai. Šogad ziema bija atbilstoši savam nosaukumam un statusam īsta, un tā nu mēs te vienā no pēdējiem puteņiem (marta sākumā) brienam pa to pašu iepriekšminēto ielu un nevaram saskatīt nevienu «šķūri», ne sētnieciņu. Tajā pat dienā ap 12, esot pie pilsētas domes ēkas, saprotu, ka laikam jau visi sētnieciņi un «šķūres» bija sasauktas uz ārkārtas domes «apšķūrēšanu»,… jo tur nu viss tā bija «izlaizīts», ka neko iebilst, un tajā brīdī atcerējos par tiem mazuļiem, kas līdz ceļiem slapjās bikšelēs sēž skolas solos un mācās patriotismu un dzimtenes mīlestību caur biezām, smagām grāmatām. Par saviem vecajiem vecākiem, kuriem nāksies pārvietoties pa šīm kupenu kupenām, par tiem nabaga ļaudīm, kas noteikti sēž pilsētas slimnīcas uzņemšanas nodaļā un gaida savu rindu uz rentgena kabinetu, jo ir krituši… un, ticiet man, šoziem tādu nebija maz…Ak, manas mīļās Jelgavas ielas, nu neviens augstākā labuma caurumotais siers nestāv klāt tām (domāju caurumu – bedru ziņā)! Nu, man nav automobiļa, un salauzt kaut ko tam kā nav, nevaru, bet man žēl to kolēģu, kuri to dara «teicami». Es tik tās «pastalas» plēšu. Izejot caur savas mājas pagalmu jau vien ir sajūta – slapjā laikā it kā būtu divus kilometrus pa dubļainu kartupeļu lauku bridusi, bet sausā laikā – Sahāras tuksnesi pārskrējusi! Es jau nemaz nerunāju par «centrālajām» ielām, tās Jūs visi paši redzat un izjūtat uz savām «pastalām». Neko nesaprotu – it kā jau tās bedres te aizber, vēl pirms divām dienām Pētera ielas vidusdaļā kaut ko tur tādi vīreļi bārstīja, un pieblietēja, bet ārā tak lija lietutiņš un tas viss vairāk izskatījās pēc tādas spēlēšanās smilšu kastē, nevis tūkstošu latu vērta darba darīšanas. Protams, tas ir citas kontroles darbs, bet gribas pajautāt, vai tiešām tām aizlāpītajām bedrēm, no jauna veidotajiem ceļu segumiem un bruģētajām ietvēm ir kāda garantija, kas liek izpildītājam arī savas kļūmes labot. Lielākā daļa bruģēto gājēju celiņi jau uzlikšanas sezonā vietām iegruva, bedrītes veidoja, ūdens krājās, peļķes veidojās – neko laikam jau nesaprotu…Ak, mīļā Jelgava tumšajos vakaros un naktīs. Cik skaisti izgaismota tā, bet, ak, vai – šis skaistais apgaismojums bieži vien ir saskatāms un baudāms arī saulainā pusdienlaikā, piemēram, tas bija 28.martā, tieši vienu dienu pēc Zemes stundas, kad mana ģimene solidarizējoties izslēdza visus iespējamos gaismas ķermeņus dzīvoklī. Mans 11 gadus vecais dēls 28.marta jautāja par to, ko tad mēs ar savu tumsu panācām…??? Man nebija ko atbildēt!Es tiešām mīlu Jelgavu. Te vēlos arī palikt, nekur nemukt, bet… pasakiet man, lūdzu, vai tiešām tas ir saimnieks, kas sāk kopšanas un tīrīšanas darbus no sava sliekšņa, lai arī ir atbildīgs par lielas pilsētas kopējo tīrību, sakoptību un labklājību! Kad pēdējo reizi Jelgavas patreizējie saimnieki ir ar kājiņām pastaigājuši pa reālo Jelgavu, kas nav tikai Lielā iela?! Kad Jelgavas patreizējie saimnieki ir apskatījuši sētnieku veikumu, privatizēto daudzo objektu tīrību un izmantošanu atbilstoši privatizācijas nosacījumiem!? Ai, tā var rakstīt ļoti un daudz, bet es tikai gribu vērst pilsētas saimnieku uzmanību uz to, ka sakopta «mājas priekša» nebūt neliecina par labklājību mājā, tieši «pagalms» ir saimnieka vizītkarte, un Jelgavas saimniekiem tā nav visai glaimojoša… diez, ko darītu Jelgavas saimnieki, ja Jelgavā nedzīvotu tik daudz jauku, mīļu un visus nedarbus un grēkus piedodošu jelgavnieku…
