Vēlos pateikt paldies «Igates» kolektīvam. Gandrīz divus mēnešus vīri rekonstruēja Ganību ielu. Katru dienu vēroju strādājošo rūpīgo darbu.
Dzīvoju šā posmā pašā vidū, bet ne reizi neizjutu traucējumus. Darba dienu vakaros viss tika atstāts perfektā kārtībā. Apbrīnas cienīga ir šo cilvēku pacietība, kad pēc brīvdienām papildus ikdienā darāmajam bija jāsavāc huligānu postījumi: izmētātās barjeras, noplēstās iežogojumu lentes, nolauztās un sabojātās ceļa zīmes, jau dīgt sākusī izdangātā zālīte – «Igates» vīri to pārsēja vismaz trīs reizes, pirms tam aizberot «šoferīšu» atstātās pēdas ar melnzemi. Tas bija lieks darbs un līdzekļi.Bet par ceļa zīmēm īpašs stāsts. Reiz pa radio dzirdēju daudzu mīlētās aktrises Antras Liedskalniņas tēlojumu, kurā skanēja šādi vārdi: «Rāda filmu par karu. Zālē atskan smiekli: «Cik jocīgi tas nošautais tankists krita!» Vai tiešām vajadzīgs jauns karš, lai zviedzošajam jauneklim smiekli iestrēgtu rīklē, redzot, kā nošauj viņa tēvu…» Gribētu pajautāt tiem huligāniem un viņu vecākiem: vai jūsu ģimenēs vajadzīgs kāds līķis vai invalīds, lai saprastu, ka ceļa zīmes nav skaistuma aksesuāri?Vēlreiz paldies «Igates» vīriem. Viņi prēmiju godam nopelnījuši! Ar cieņu – Zita Podniece