Rakstu, lai lūgtu palīdzību noskaidrot kāda autobusa šoferīša uzvārdu, jo patiešām jūtos viņam ļoti pateicīga par cilvēcīgo sapratni iejūtību.
Tas notika sestdien, 22.martā. Tā kā esmu vēl diezgan bezspēcīga pēc februārī pārciestās smagās operācijas, tad pārvietojos vienīgi ar spieķīša palīdzību. Un tā minētajā dienā Tušķu pieturā iekāpu autobusā, kura atiešanas laiks bija pulksten 9.25. Ejot sēdēt, pabrīnījos, kāpēc tas nebrauc, bet tad ievēroju, ka šoferis skatās un gaida, kad es apsēdīšos, un tikai tad sāka braukt. Dodoties atpakaļ no Ozolniekiem (autobusa atiešanas laiks pulksten 13.38), Tušķos vēlējos izkāpt pa vidējām autobusa durvīm, bet šoferītis (tas pats, kas no rīta) mani pasauca, lai nākot izkāpt pa priekšējām, jo tur to izdarīt esot vieglāk. Es apjuku un, kāpjot laukā, sapratu, ka šoferītis autobusu bija piebraucis tā, lai «tantītei ar spieķīti» nebūtu jākāpj tik zemu uz asfalta, bet gan uz pieturas paaugstinājuma. Tas it kā būtu pats par sevi saprotams, bet mūsu laikos ir tik maz iejūtīgu cilvēku, kuri padomātu arī par citiem. Šoferītis bija gados jauns vīrietis, laipns un smaidīgs. Izsaku viņam vislielāko pateicību par iejūtību un novēlu vienmēr un visur būt tik saprotošam un iejūtīgam. Lai jums dzīvē vienmēr veicas un lai Dievs jūs sargā!Ar patiesu cieņu – Ruta Graudiņa
