Nesen publiskajā telpā parādījās Latvijas Studentu apvienības (LSA) prezidenta Edgara Bērziņa viedoklis – ja students sācis izglītoties par valsts naudu, bet studijas pametis pusceļā, viņam jāsaņem kāds sods par valsts naudas nelietderīgu tērēšanu. Šo diskusiju vajadzētu turpināt un spriest ne vien par studiju pamešanu pusceļā, bet arī par zināmām garantijām, ka par valsts (lasi: nodokļu maksātāju) līdzekļiem studējošajiem studentiem, iegūstot diplomu, vajadzētu atbilst augstiem zināšanu un prasmju kvalitātes standartiem.
Pašlaik par budžeta līdzekļiem tiesības studēt vienu gadu iegūst noteikts skaits studentu, kuru vidējā svērtā atzīme studiju gada beigās ir labāka nekā pārējiem studiju biedriem. Diemžēl šis princips negarantē, ka par budžeta līdzekļiem studējošie iegūst tiešām augstas raudzes zināšanas. Tas apliecina vienīgi to, ka šie studenti skolu beiguši ar labākām sekmēm nekā viņu studiju biedri. Turklāt kontrolēts tiek vienīgi starprezultāts (gada laikā gūtās sekmes), nevis gala iznākums – diplomētā speciālista līmenis un kvalifikācija.Iespējams, pienācis laiks diskusijai, ka, uzsākot studijas, visiem konkursu izturējušajiem valsts nepieciešamības gadījumā garantētu pieejamu studiju kredītu. Savukārt atgūt studiju maksu no valsts pēc studiju beigām varētu tie absolventi, kuru zināšanas novērtētas ne zemāk par noteiktu atzīmi. Teiksim 10 ballu sistēmā šāda minimālā vidējā svērtā atzīme varētu būt astoņas balles (ļoti labi). Tie būtu skaidri definēti un vienlīdzīgi kritēriji vēl pirms studiju procesa sākuma. Turklāt tādējādi tiktu garantēts, ka nodokļu maksātāju līdzekļi tiek novirzīti tikai augstas kvalifikācijas speciālistu sagatavošanai.Lai šāda sistēma veiksmīgi darbotos, augstākminētie principi būtu papildināmi. Proti, mazturīgajiem studentiem jābūt iespējai pieteikties valsts finansētai sociālajai stipendijai, kam būtu jāsedz dzīvošanas izdevumi studiju laikā. Savukārt tiem studentiem, kas saņēmuši valsts finansējumu studiju maksas segšanai, vismaz pirmie pieci gadi pēc absolvēšanas jānostrādā Latvijas uzņēmumā vai iestādē. Šādā gadījumā mēs spētu nodrošināt, ka ieguldītie budžeta līdzekļi indivīda izglītībā nodokļu veidā atgriežas atpakaļ valsts kasē.Latvija nav bagāta ar naftu, gāzi vai zeltu, bet mums ir daudz gudru cilvēku, un tā arī ir mūsu galvenā bagātība un vērtība. Izmantosim to, lai kļūtu konkurētspējīgāki starptautiskajā tirgū un Latvija kļūtu par patiesu labklājības zemi!Ivars Jakovelspolitikas zinātnes maģistrspolitisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs”sociāldemokrātiskās partijas „Saskaņa”Jelgavas organizācijas priekšsēdētāja vietniekshttp://ivarsjakovels.blogspot.com/
