Kopā ar deputātiem Dzintaru Zaķi, Ilmu Čepāni, Kārli Šadurski, Rasmu Kārkliņu, Alekseju Loskutovu un Ansi Saliņu rosinājām grozījumus Saeimas kārtības rullī, iesakot valsts amatpersonas (izņemot Valsts prezidentu, Saeimas prezidija locekļus un Satversmes tiesas priekšsēdētāju kā noteikts Satversmē) iecelt, balsojot atklāti nevis aizklāti, kā tas bija līdz šim.
Patiesi žēl, ka Saeima šodien, kārtējā sēdē izskatot šo priekšlikumu, galu galā to noraidīja. Vienotības deputātiem pievienojās arī Nacionālās apvienības balsis, tomēr ar to bija par maz. Par nobalsoja 37, pret – 51, bet vēl trīs deputāti balsojumā atturējās. Eiropas Savienības līmenī valda dažādas nostājas – citās valstīs ieviesta pilnīga atklātība, citās tieši otrādi, dažviet tā ir daļēji aizklāta. Piemēram, Lielbritānijā aizklāto balsošanu atcēla, jo vairs nebija jābaidās no karaļa atriebības. No kā šeit Latvijā baidīties mums? Esmu vienmēr bijis par atklātību un nekad neesmu baidījies vēlētājiem paskaidrot, par ko, kā un kāpēc balsoju, tāpēc uzskatu, ka Latvijai būtu jāsper soļi atklātības jomā tālāk, par pamatu ņemot jau šodien piedāvātos grozījumus. Pats esmu piedzīvojis, kā, slēpjoties aiz aizklātā balsojuma, politiķi īsteno savas un frakciju intrigas, tādējādi neļaujot par amatpersonām kļūt profesionāliem, atbildīgiem un šos amatus pelnījušiem cilvēkiem. Piemēram, Augstākās tiesas tiesnešu kandidātu Andreja Judina un Māra Vīganta gadījumi ir tieši šādi. Līdzīgs piemērs ir Jāņa Maizīša neapstiprināšana ģenerālprokurora amatam, kad deputāti publiski teica, ka balsos par, bet balsojuma brīdī, izmantojot aizklāto balsojumu, atdeva savas balsis pret kandidātu. Šādā veidā mums būs ļoti grūti iecelt amatos tiesnešus un prokurorus, kuri ir godīgi un drosmīgi. Šīs tradīcijas jālauž un jāiestājas par atklātu un taisnīgu politiku.
