Savu atziņu vēlos izteikt ar Kārļa Skalbes vārdiem, kurus viņš teicis tālajā 1917.gadā. Toreiz viņš aicināja izmantot brīdi, kad vecā pasaule iet bojā. Tas radās pirmo reizi mūsu tautas mūžā, kuru nedrīkstējām pazauēt un neizmantot.
Tā ir viena no galvenām atziņām, kas jāņem vērā ar drastiskiem notikumiem saistītajā pēcvēlēšanu periodā. Tagad esam nonākuši dižkrīzes situācijā, kurā tautu un valsti novedušas pozīcijā esošās politiskās partijas. Nav izprotami vairāku neapzinīgu personu un sabiedrisko organizāciju izteiktie aicinājumi šajā bezizejas situācijā iziet ielās un organizēt protesta mītiņus pašreizējās valdības rīcībai. Tā dara visu, lai mūs glābtu no kritiskās situācijas.Piekrītu, ka mums jāiziet ielās, bet ar prasībām saukt pie likumīgas atbildības alkatīgās personas, politisko partiju, valsts pārvaldes orgānu savtīgo interešu vadītājus, kuru rīcības rezultātā rezultātā pašreizējai valdībai jāpieņem tautai tik negaidīti likumi. Kā vērojams, daži darboņi, no kuriem būtu prasāma galvenā atbildība, iesēdušos atkal mīkstajos krēslos un amatos ar nenormāli lielajām algām.Viņi ir arī lielākie valdības kritizētāji un mācītāji masu informācijas līdzekļos. Tamdēļ pamatots ir jautājums, kur viņi bija agrāk, kad paši izlēma valsts un tautas likteni? Uztrauc arī dažu žurnālistu bezatbildīgā informācija, kas neiepazīstina ar kritisko situāciju, kuru nenovēršot, varam turpmāk nesaņemt algas, pensijas, segt valsts lielos izdevumus daudzās jomās. Pārsteidz arodbiedrību vadītāja un to politiķu divkosīgā rīcība, kas, parakstot valdības krīzes novēršanas programmu, aicina rīkot Daugavmalā protesta demonstrāciju.Runājot par vēlēšanām, uztrauc zemā Zemgales un Jelgavas vēlētāju aktivitāte un daudzo nederīgo biļetenu skaits valstī.. Kam bija vajadzīgi individuālie aicinājumi katram vēlētājam valstij tik grūtos finansiālos apstākļos un balsošana pēc tiem vēlētāju dzīvesvietās noteiktos vēlēšanu iecirkņos? Tas tikai sarežģīja balsošanas iespējas daudziem vēlētājiem un vēlēšanu komisiju darbu. Daudzi šodien nav apmierināti ar vēlēšanu rezultātiem, lai gan paši ir vainīgi, nepiedaloties balsošanā. Jātceras arī pasivitāte kādreizējos tautas nobalsojumos, kuras zemā aktivitāte daļēji arī bija cēlonis šodienas krīzei. Toreiz arī netika izskaidrots to pamatojums un netika rasts atbalsts masu informācijas līdzekļos.Vēlēšanu rezultāti īpašu satraukumu raduši Rīgā, kur sakāvi cietušas latviskās partijas, kuras nav spējušas gūt vēlētāju atbalstu. Vienīgais – jāpaliek cerībā, ka ievēlētie deputāti Rīgas un Rēzeknes pašvaldībās rīkosies atbilstoši visu Latvijas iedzīvotāju interesēm, lai gan līdzšinējā nostāja vēsta pretējo. Tas liek domāt par partiju apvienošanos, kur vairāku partiju paraugs ir devis labus rezultātus (ZZS, LPP/LC, SC). Par to arī pilnībā liecina K.Skalbes teiktie skarbie vārdi un novēlējumi mūsu nostājai, vienotībai sava likteņa izlemšanā, lai mēs nebūtu mazāki par savu laiku, kas mums dāvājis ilgoto neatkarību: «Tauta, kura nergrib saņemt savu mantojumu – tā varētu sacīt par latviešiem, kuri paši sašķeļ katru organizācijas pasākumu un apkaro viens otru ar sīku savstarpēju nesaticību un skandālu.»
